Irānas apgalvojumiem par elektrību netic neviens (ieskaitot Krieviju, kas atbalsta ierobežotas sankcijas pret šo valsti, kaut arī turpina palīdzēt attīstīt tās kodolprogrammu), toties arvien vairāk ekspertu sliecas ticēt, ka Irānas kodolprogramma viena līdz četru gadu laikā varētu sasniegt punktu, aiz kura atombumbas radīšana vairs nebūtu novēršama. Bet pirms trim nedēļām Irāna izmēģināja ballistisko raķeti, kas var aizsniegt mērķus Izraēlā un Eiropā, un valsts augstākā garīdznieka Ali Hameneji palīgs piedraudēja, ka Irāna "aizdedzinās" Izraēlu un "ASV vitālās intereses pasaulē", ja notiks uzbrukums tās kodolobjektiem. Skaidrs, ka ne jau dažas ar elektroenerģiju uzlādētas raķetes to visu "aizdedzinātu".
Ar kodolbumbu bruņoti reliģiski fundamentālisti, kuri pastāvīgi draud iznīcināt Izraēlu, ir iespēja, ko neviens Rietumos un arī lielākoties citur pasaulē negribētu pieredzēt īstenojamies. Izraēlas vadītāji — kuri, sākot ar premjerministru Ehudu Olmertu, ir vairākkārt skaidri pateikuši, ka ar kodolieročiem bruņota Irāna nozīmētu Izraēlas iznīcināšanu, — darīs visu iespējamo, lai to nepieļautu. Tāpēc militārs trieciens Irānas kodolprogrammas objektiem ir jo reālāks, jo tuvāk šī valsts ir atombumbas iegūšanai. Tiek pat prognozēts, ka šādu triecienu Izraēla varētu izdarīt jau nākamā pusgada laikā.
Militāra spēka lietošana nav dienas kārtībā sešu valstu sarunās ar Irānu par tās kodolprogrammu, taču šāda iespēja pastāvīgi rēgojas aiz centieniem nepieļaut ar kodolieročiem bruņotas Irānas rašanos. Piemēram, pirms nedēļas bijušais Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers, komentēdams sarunu atsākšanu, nodēvēja par "interesantiem" dažus Teherānas paziņojumus, kuri varētu liecināt par lielāku gatavību sarunām, un minēja, ka, iespējams, Irāna sākusi aptvert, ka "lietas var kļūt nopietnas militārā frontē". Ja tomēr Irānas valdība vienkārši cer iegūt laiku, tad tas būtu "muļķīgi un tuvredzīgi", brīdina Fišers, jo "militārās konfrontācijas draudi neizzudīs" arī pēc ASV prezidenta vēlēšanām.
Taču ANO sankcijas nerada Irānai smagas sekas, stingrākas sankcijas droši vien nepieļaus Krievija un tai līdzi Ķīna, turklāt Teherānas režīms nav no pasaules izolētā Ziemeļkoreja, kuru varēja ar sankcijām vien piespiest nobremzēt kodolprogrammu. (Atšķirībā no Phenjanas oportūnistiskā diktatora Teherānas mullas nedzer dienišķo konjaku, bet kaviāru par savu naftu var atļauties brokastīs, pusdienās un vakariņās.)
ASV pašlaik nepārprotami dod priekšroku sarunām, turklāt maina līdzšinējo taktiku neiesaistīties tiešos augsta līmeņa kontaktos ar Irānas pārstāvjiem, pirms Irāna nebūs apturējusi urāna bagātināšanu. Sarunās, kurās piedalās ASV, Lielbritānija, Vācija, Francija, Ķīna un Krievija un kuras atsākās Ženēvā pirms pusotras nedēļas, pirmo reizi piedalās augsta līmeņa ASV diplomāts — trešā persona Valsts departamenta rangā Viljams Bērnss. Vēl vairāk, Amerikas valdība vēlas pēc trīsdesmit gadiem kopš islāma revolūcijas 1979.gadā atjaunot klātbūtni Teherānā un atvērt tur savu pārstāvniecību. ASV militārs trieciens Irānai acīmredzot nav dienas kārtībā.
Taču tas nenozīmē, ka to neplāno arī Izraēla. Atsevišķi politikas vērotāji pat uzskata, ka tas ir gandrīz neizbēgami. Ben-Guriona universitātes profesors Benijs Moriss 18.jūlijā laikrakstā The New York Times rakstīja, ka Izraēla "gandrīz noteikti" došot triecienu Irānas kodolobjektiem jau nākamo četru līdz sešu mēnešu laikā.
Atombumba Irānas mullu rokās apdraudētu Izraēlas valsts pastāvēšanu un agri vai vēlu novestu pie kodolkara, uzsver Moriss. Savienotās Valstis, kam vienīgajām ir militārās iespējas iznīcināt Irānas kodolprogrammu, nevēloties sākt vēl vienu karu Tuvajos Austrumos. Tāpēc Izraēla bumbošot Irānu, pat nebūdama droša par kodolprogrammas iznīcināšanu. Ja to neizdosies izbeigt ar parastajiem ieročiem, Tuvajiem Austrumiem draudēšot atomkarš — vai nu pēc Izraēlas apsteidzoša kodoltrieciena Irānai, vai nu pēc Irānas kodoltrieciena Izraēlai, kad tā būs ieguvusi atomieročus.
Jācer, ka šāds scenārijs nešķiet pieņemams arī Irānas vadītājiem un viņi nevēlas savas valsts pārvēršanu kodolpostažā, pat ja ar Izraēlu notiktu tas pats. Jācer, ka Irānas diplomāti, salīdzinādami sarunas ar paklāja aušanu, kas virzoties uz priekšu "pa milimetram", taču beigās sasniegšot "skaistu, smalku un ilgstošu rezultātu", nemēģina kārtējo reizi novilcināt laiku atombumbas iegūšanai. Alternatīva drošības izkārtojumam, kas būtu pieņemams visām sarunās iesaistītajām pusēm un novērstu krīzes padziļināšanos, būtu ne skaista, ne smalka, toties šausminoši ilgstoša.