Taču valdības un starptautiskas organizācijas nevarēs nelemt un palikt cerībās, ka visu sakārtos tirgus mehānismi vai Ķīnas komunisti. Ķīnas un Indijas ekonomisko izaugsmi min kā vienu no iemesliem pārtikas cenu šokējošam kāpumam pēdējos dažos gados. Kviešu cena ir augstākā pēdējo 28 gadu laikā. Kukurūza divu gadu laikā ir kļuvusi divreiz dārgāka. Ēģiptē, Haiti un citur tas izraisījis masu nemierus. Taču pārtika nekļūs lētāka tāpēc, ka izsalkuši cilvēki izlaupīs veikalus. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija vērtē, ka šogad graudaugu pieejamība būs zemākā kopš 1982.gada. Bet Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks nupat brīdināja, ka pārtikas cenu celšanās varot izraisīt nemierus 33 pasaules valstīs. Pērn vien izdevumi par ikdienišķo iztiku jaunattīstības valstīs pieauga par 25 procentiem. Tās ir valstis, kurās cilvēki lielāko daļu ienākumu iztērē, lai paēstu un paēdinātu savu ģimeni. Piemēram, Indonēzijā vidēji puse no ģimenes budžeta aiziet pārtikai, Vjetnamā - 65 procenti, Nigērijā - 73 procenti. Latvija vairs nav starp pasaules nabadzīgākajām valstīm, pārtikas iegādei šeit tagad ģimene tērē nedaudz mazāk nekā trešdaļu ienākumu, tomēr, ja pārtikas krīze ir globāla, tā skars arī mūs. Aprīlī gada inflācija Latvijā bija šai pasaules daļai neticami augsti 17,5 procenti. Premjerministrs Ivars Godmanis (LPP/LC) to skaidro ar energoresursu sadārdzināšanos, un tā tas daļēji ir, taču neko nepasaka priekšā, kas būtu jādara. Jo energoresursu cenas acīmredzot turpinās pieaugt. Finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) mēģina būt pavisam vienkāršs un skaidro, ka vainīgi ir gan tirgotāji, gan pircēji - esot pārāk "emocionāli", cenzdamies, no vienas puses, nopelnīt, no otras - iepirkties ar tādu pašu vērienu kā pērn. Taisnības labad jāteic, ka Latvija nerīkojas kā dažas valstis, kuras iedomājas mēģinām neizlaist savu ražoto pārtiku ārpus valsts, uzlikdamas tai paaugstinātus eksporta tarifus. No otras puses - ko tad mēs, maza valsts ar lejupejošu lauksaimniecību, varam darīt pasaules arvien dārgākās pārtikas cenu palētināšanai? Varam daudz, ņemot vērā, ka esam arī Eiropas Savienībā. Tās lauksaimniecības subsidēšanas politika, no kā labumu līdz šim guvuši dalībvalstu fermeri, varēja strādāt, kamēr pasaulē pārtikas šķietami pietika, proti, kamēr varējām izlikties uzskatām, ka Āfrikas valstu iedzīvotāji var dzīvot pusbadā, vismaz tikmēr, kamēr tā var dzīvot cilvēki Ķīnā, Indijā un, jā, Latvijā un citur Austrumu Eiropā. Vairs ne. Subsidētās Francijas vīndaru labklājības labad šās valsts valdībai var nākties sūtīt franču leģionu miera uzturēšanai bez iztikas palikušu bijušo Francijas koloniju iedzīvotājiem valstīs Āfrikā; Vācijas cūkkopju un piensaimnieku pabalstīšana ar nepopulāriem ārpolitiskiem lēmumiem arī var izrādīties dārgāks pasākums nekā viņu subsidēšanas pārtraukšana. Šķiet, ka lielo diskusiju par globalizāciju laikam gan ir pabeiguši tā dēvētie tirgus spēki. Mēģinājumi aizsargāt savu tirgu, kā rezultātā citās valstīs cilvēki vienkārši mirst badā, izskatās arvien neattaisnojamāki. Tāpat kā populārā biodegvielas ražošana uz cilvēkiem izdzīvošanai nepieciešamās pārtikas rēķina. Lauksaimnieciskajai ražošanai nepieciešamās zemes it tik, cik ir. Iznīcinot pasaules mežus vēl par 10 procentiem, lai līdz 2020.gadam ar biodegvielai atvēlamo graudaugu audzēšanas platību palielināšanu sasniegtu tā dēvētos izmešu samazināšanas mērķus, nebūt ne obligāti nozīmēs, ka tiks mazināta globālā sasilšana, toties noteikti tiks nodrošināta tuksnešu un līdz ar to bada cietēju skaita palielināšana. Pēdējo desmit gadu laikā nepietiekamu uzturu saņēmušo cilvēku skaits pasaulē pieaudzis par 850 miljoniem, no tiem 200 miljoni ir bērni, lēš ANO. Pārtikas cenu pieaugums pēdējos gados pasaulē ir gana dramatisks rādītājs, ka nav bijusi sekmīga valstu valdību politika. Nedrīkst mēģināt ierobežot klimata izmaiņas, ja iznāk, ka miljoniem cilvēku būs jānomirst badā, lai pārējie jebkuros klimata apstākļos būtu paēduši. Tirgus slēgšana, cerot tā paturēt savas valsts pilsoņus paēdušus, nav risinājums pasaulē, kuru vairākums politiķu sakās esam globalizētu. Kāpēc Latvijas politiķi nebūtu tie, kuri arī rosinātu ES lauksaimniecības subsīdiju izbeigšanu?
Aivars Ozoliņš: Kurš iedos mums ēst?
Inflācija Latvijā un it īpaši pārtikas cenu dramatiska celšanās visur pasaulē, ko nu jau ikdienišķi dēvē par pasaules pārtikas krīzi, var likt uzdot dažus naivus jautājumus - vai tas notiek tāpēc, ka pasaulē pēkšņi ir pārāk daudz cilvēku, vai tāpēc, ka arvien vairāk cilvēku pasaulē grib un var atļauties būt pārtikuši vai vismaz vienkārši paēduši? Lai arī kā būtu, šo cenu celšanos nevar atcelt ar valdību lēmumiem; pat ne ar, piemēram, Ķīnas valdības lēmumu, kura iedomājas regulējam pat, teiksim, dzimstību, tomēr ne savas valsts pilsoņu iespējas dzīvot arvien labāk.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.