Aivars Ozoliņš: Latvija Eiropā – vēsture turpinās

Ko Latvija pašlaik grib no Eiropas, un ko grib Eiropā? Latvijai prioritāte ir pievienošanās eiro, uzstāj ekonomikas speciālisti un arī tie politiķi, kuriem ienāk prātā par to runāt. Bet kāpēc? Vai tad mēs jau neesam Eiropas Savienībā, un vai ar to nepietiek, lai nu tik būtu brīvi no "ārvalstu spiediena", kuru, kā dažs labs no politiķiem uzskata, mums bija jāpiecieš uzņemšanas kritēriju izpildīšanai, bet nu tik beidzot paši saimniekosim savā zemē, kā nu uzskatām par pareizu? Turklāt mēs nupat pievienojāmies arī Šengenas bezvīzu zonai, tātad pavisam ekskluzīvam eiropiešu klubam, kura dalībvalstis drošības ziņā tik ļoti uzticas cita citai, ka pat nesargā savas robežas cita ar citu. Kādēļ tagad jānopūlas ar gandrīz 18 procentu inflācijas samazināšanu līdz diviem procentiem, kas ir prasība valstīm, kuras vēlas pievienoties eirozonai? Jautājums nav gluži par to, kādas banknotes un naudas apzīmējuma burtiņus lietosim. Lielbritānija, Zviedrija, Dānija varētu ieviest eiro, ja vēlētos, taču izvēlējušās to pašlaik nedarīt. Diemžēl Latvijai jautājums ir nevis par to, vai pievienoties šo ES ietekmīgo valstu pulciņam, izvēloties palikt pie savas nacionālās valūtas, bet gan par to, vai riskēt kļūt par otrā līmeņa ES valsti ar no tā mums kā Savienības robežvalstij izrietošām, potenciāli bīstamām sekām. Par "divu līmeņu NATO" veidošanos - organizāciju ar valstīm, kuras ir gatavas karot, piemēram, Afganistānā, riskēdamas arī ar savu karavīru dzīvībām, un citām, kuras piedalās, taču neriskē, - necik sen brīdināja ASV aizsardzības ministrs Geitss. Uz vismaz "divu līmeņu ES" iespējamo tapšanu jau 2003.gada februārī citādi, taču visai tieši norādīja toreizējais Francijas prezidents Širaks, kad norāja Savienības desmit kandidātvalstis - tā dēvēto Viļņas desmitnieku, kam pievienojās tolaik jau NATO un ES locekles Polija, Čehija un Ungārija, - par neprašanos "paklusēt" un nepaust atbalstu ASV gatavotajai Irākas diktatora Sadama Huseina režīma gāšanai, pret ko Širaks bija uzņēmies pasaules līdera lomu. Viņa uzbrēciens topošajām ES valstīm guva publisku nosodījumu gan šo un citu valstu galvaspilsētās, gan Eiropas un Amerikas presē, taču bija arī brīdinājums, ka, protams, ES dalībvalstīm ir vienādas tiesības, tomēr ietekme atšķirsies. Ietekmes atšķirības nenosaka tikai valsts vai ekonomikas lielums vien. Šķietami niecīgo Luksemburgu neviens neuzskata par maznozīmīgu ES kopējās politikas veidošanā. Latvija arī nav nolemta būt par "klusējošo partneri", kā citās ES valstīs mēdz noraudzīties uz jaunpienācējām. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka ES nav un nebūs viendabīga un dalījumu līnijas nebūs tikai starp "vecajām" un "jaunajām" dalībvalstīm. Trešdien Eiropas Komisija apstiprināja, ka Slovākija atbilst eiro ieviešanas kritērijiem un nākamgad tā gandrīz noteikti kļūs par sešpadsmito eirozonas valsti. Tās budžeta deficīts ir zem trim procentiem no IK, un inflācija divpadsmit mēnešus nepārsniedz 1,5 procentu punktus no trim ES valstīm ar zemāko cenu kāpumu. Īsts veiksmes stāsts valstij, kas tapa 1993.gadā, kad bijusī Čehoslovākija sadalījās divās valstīs. Savukārt attiecībā uz Bulgāriju ES ir apturējusi vairākas finansējuma programmas infrastruktūrai un var ieviest papildu bezprecedenta sankcijas - vēl samazināt subsīdijas un atteikties atzīt tās krimināltiesu spriedumus. Iemesls ir augstais korupcijas līmenis valstī un regulāras pasūtījuma slepkavības - vismaz 150 kopš deviņdesmito gadu sākuma, nevienas sakarā nav pieņemts apsūdzošs spriedums. Bulgārijai un Rumānijai, kuras tika uzņemtas ES 2007.gadā, ir piemērotas īpašas korupcijas apkarošanas pasākumu uzraudzības programmas. Taču aprīļa sākumā diennakts laikā tika nogalināts gan Kozlodujas atomelektrostacijas uzturēšanas firmas vadītājs, gan pazīstams grāmatu par organizēto noziedzību autors, un ES gatavojas jūnijā publicēt ziņojumu par valsts sekmēm cīņā pret mafiju, no kura var būt atkarīgi jauni ES subsīdiju ierobežojumi. Latvija nav gluži tāda kriminālu bēdu ieleja. Šeit problēma varētu būt daļas politiķu nogurums no integrācijas Eiropas un transatlantiskajās struktūrās un "vēstures beigu" sajūta, kad jau esam tajās iekļuvuši. Sak, nu, pietiek censties, tagad saimniekosim paši. Mānīgs priekšstats. Bulgārija no vienas un Slovākija no otras puses parāda būtisko atšķirību pat tikai bijušo Austrumeiropas valstu attīstības līmenī, pat esot ES. Tāpēc pievienošanās eirozonai - un visi darbi, kas ar to saistīti, - jābūt Latvijas prioritātei, ja vēlamies, lai spējam ietekmēt Savienības lēmumus un aizstāvēt tajā savas intereses.