Aivars Ozoliņš: Lidojošais astoņkājis

Abi faktori — nodokļu maksātāju naudas dāsna tērēšana kā saimniekošanas pamats un iekoptā "savējo" struktūra valsts pārvaldē šīs naudas aprites nodrošināšanai — ir sliktākais, ko var valstij novēlēt jebkuros, bet it īpaši smagas ekonomiskas krīzes un valdības deklarētās līdzekļu taupīšanas apstākļos. VK atzinumu, kurā secināts, ka lidostas atlaižu politikas rezultātā tās kasei garām aiziet vairāk nekā 11 miljoni latu gadā, un paustas aizdomas, ka peļņas labos rādītājus lidosta nodrošina ar valsts dotāciju, Satiksmes ministrija bija pieprasījusi padarīt pilnīgi slepenu — bezprecedenta gadījums vismaz valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas darbības laikā. Aizbildinājums šādai prasībai bija lidostas tiesvedība ar Lietuvas aviosabiedrību flyLAL par lidostas atlaižu pamatotību. VK uzskatīja šo prasību par vismaz daļēji pamatotu, tāpēc arī no publiskotā ziņojuma nav iespējams gūt priekšstatu par lidostas patieso stāvokli — slepena ir gan lidostas saimnieciskās darbības analīze, gan investīciju plāni, gan ienākumu struktūra. Slepeni izrādās esam pat to piecu aviokompāniju ziņu arhīvos visiem atrodamie nosaukumi, kuras pērn aizgājušas no Rīgas lidostas, nespēdamas izturēt konkurenci ar airBaltic un Ryanair, kurām lidosta piešķīrusi atlaides līdz 80 procentiem (Konkurences padome tās uzskata par tirgu kropļojošām). Atlaižu apjoms atkarīgs no pārvadāto pasažieru skaita, taču pasažieru skaits aug, bet lidostas ieņēmumi krītas, secina VK. Šīs atlaides sāka darboties 2004.gada beigās, un, piemēram, 2007.gadā vien to apjoms bija 11,3 miljoni, tā ka lidostas kasē nav ienākuši vairāki desmiti miljonu latu. Toties pēdējos divos gados vien lidostai piešķirta vairāk nekā astoņu miljonu latu valsts dotācija, šogad piešķirti vēl pieci miljoni. VK uzskata, ka šīs dotācijas ir pieprasītas nepamatoti. Piemēram, putnu draudu novēršanai no 2007.gadā pieprasītā pusmiljona latu lidosta līdz 2008.gada rudenim bija izlietojusi tikai 5000 latu. Ja spriež pēc pieprasītās naudas, 2007.gadā noticis kaut kas katastrofāls ar tīrību lidostā, ja jau darbinieku apģērbu tīrīšanai pēkšņi vajadzēja veselas 16 reizes vairāk naudas nekā iepriekšējā gadā. Tomēr ne — 2008.gada pirmajā pusgadā izlietoti tikai 2,8 procenti no tam paredzētās summas. VK vienkārši neizprotot lidostas Rīga nozīmi valsts ekonomikā, paziņo Šlesers. Šo citiem nesaprotamo nozīmi skaisti izskaidro viņa lidostas pārstāvis: "Komentējot VK pausto viedokli, ka lidosta nav guvusi 11,3 miljonus latu lielus ieņēmumus, lidostas vadība uzskata, ka šos līdzekļus ir ieguvuši Latvijas iedzīvotāji un ģimenes, kuras beidzot var atļauties aizlidot uz Eiropas un pasaules valstīm kopā." Nu, protams! Gluži tāpat kā tie nodokļu maksātāji, kuri — vai lidoja, vai nelidoja uz Eiropu — "ieguva" savu lidostas dotācijām iztērēto naudu, arī tos nodokļu maksātāju miljonus, kurus Šlesers iegrūda, piemēram, līdz bankrota robežai novestajā Latvijas pastā, galu galā taču "ieguva" pasta pakalpojumu lietotāji. Tieši tāpat visi valsts iedzīvotāji "iegūst" to savu nodokļos maksāto naudu, kuru Šlesera ministrija sadala pusducim firmu, kuras pamīšus "uzvar" konkursos par teju dārgākajiem autoceļiem Eiropā. Arī naudu par iztirgotiem valsts īpašumiem — tā paša LP ēku Stacijas laukumā vai Šlesera kāroto Latvijas radio ēku, vai Rīgas 1.slimnīcu — tak jau iegūst vai iegūtu nodokļu maksātāji, kurš gan cits! Šlesers pieticīgi lepojas, ka viņa pārraudzītā nozare esot viena no nedaudzajām, kas vairojot iekšzemes kopproduktu. Mums visiem laikam pateicīgi jāsecina, ka Latvijai nebūtu ne satiksmes un tranzīta nozares, ne izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa, ja nebūtu Šlesera un viņa profesionāli uzbūvētās "šoferu dēlu" ģimenes. Kad pagājušā gada nogalē Latvija attapās bedrē un visiem šķita svarīgi saprast, kā tas varēja notikt, Šlesers, kura sludinātā "gāzi grīdā" ekonomiskā politika bija valsti iedzinusi krīzē, bija pārstājis runāt pat par savu valsts uzņēmumu sasniegumiem. Taču tagad jautājums jau ir par valdošās koalīcijas jeb Šlesera astoņkāja galvenā "jumta" izdzīvošanu. "Ir smags laiks, un valdība nevar parastajā režīmā demisionēt," viņš sūkstās. Nevar, jo manipulācijas ar valsts naudu jāturpina parastajā "gāzi grīdā" režīmā. Godmanis ir šķērēs vai drīzāk spīlēs — Šlesera darbošanās grauj gan sabiedrības uzticēšanos šai valdībai, gan šīs valdības taupības politikas ticamību, taču tieši viņš tagad ir faktiskais valdības "stabilitātes garants".