Aivars Ozoliņš: Pamodušies?

Otrkārt, varas turētāju runātais un darītais pirms un arī pēc referenduma parāda viņu nespēju vai atteikšanos saprast, ko tauta no viņiem grib, un neatstāj cerības, ka tie varētu pēc būtības mainīt politiskās uzvedības kultūru. Tāpēc var prognozēt, ka protests pret šādu valdīšanu sabiedrībā vēl pieaugs. Tāpēc vismaz daļai pie varas esošo nav politiskās nākotnes patiesi demokrātiskā un tiesiskā Latvijā. Četrdesmit procentu pilsoņu referendumā paustai gribai redzēt pie varas esošos ejam loģiski būtu jāseko leģitimitāti zaudējušās koalīcijas valdības demisijai. Latvijā sabiedrības uzticību zaudējušie politiķi turpina apgalvot, ka kļūdas neesot pieļāvuši, un pošas izdomāt, kā tauta varētu viņus atlaist tā, lai tas nekad nenotiktu. Tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu pašlaik ir tikai Valsts prezidentam. Valdis Zatlers ir paziņojis, ka to nedarīs. Taču viņa pamatojums, ka "tas nebija referenduma jautājums", ir dīvains. (Pirmkārt, tā bija balsojušo atbilde un referenduma jautājumu, otrkārt, referendums par Saeimas atlaišanu seko prezidenta lēmumam to ierosināt, nevis notiek pirms.) Tiesa, Saeimas atlaišanu Zatlers piemin kā "piespiešanas mehānismu", ar ko likt deputātiem līdz Ziemassvētkiem iestrādāt Satversmē tiesības tautai atlaist Saeimu. Ja tas būtu ultimāts, tad tomēr grūti izpildāms, un, gatavodamies virzīt kādus jaunus grozījumus Satversmē, nevis tos, kurus jau ir atbalstījuši 40 procenti visu balsstiesīgo pilsoņu, prezidents pats palīdzētu padarīt to neizpildāmu. Runa ir par leģitimitāti. Pat ja piekrītam, ka referendums bija tikai par Satversmes grozījumiem, tad, lai kā valdošās koalīcijas politiķi priecātos, ka tas neesot noticis, par šo grozījumu redakciju jau ir nobalsojuši krietni vairāk vēlētāju nekā vēlēšanās par šīs koalīcijas partijām kopā, un būtu politiski nepieņemami tos tagad izmest un sākt Saeimā tamborēt jaunus. It īpaši, ja piekrītam, ka referendums tomēr bija pirmām kārtām pret šo valdības koalīciju, kas tātad ir zaudējusi vēlētāju uzticību un jebkādu autoritāti viņu vārdā lemt par savu atlaišanu. Daži skaitļi. Šīs Saeimas vēlēšanās piedalījās 61 procents balsstiesīgo (apmēram 909 000), par valdošās koalīcijas partijām balsoja 51 procents no tiem - apmēram 470 tūkstoši jeb 31 procents no visiem balsstiesīgajiem - kas tad arī ir tas pilsoņu "vairākums", ko valdošā koalīcija sakās pārstāvam. Ja valdošajiem tāds satraukums, ka referendumam nodotais priekšlikums ļautu Saeimu atlaist 226 tūkstošiem, tad grūti nepamanīt, ka pret viņu valdīšanu jau ir nobalsojuši 608 tūkstoši, divas trešdaļas no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos balsstiesīgo. Pat ja viņi apstrīd šo cilvēku motivāciju, viņi nevar apstrīdēt paši savu interpretāciju, ka tas ir bijis balsojums par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Tiem nav morālu tiesību taisīt citādus grozījumus vai kabināt klāt tik daudzu vēlētāju atbalstītajam priekšlikumam dažādu nosacījumu svaru bumbas. Bet prezidenta pilnvaras atlaist Saeimu, ko arī nu tik paplašināšot, vispār ir pavisam cits jautājums. Saeima var grozīt Satversmi sēdēs, kurās piedalās ne mazāk kā divas trešdaļas deputātu, trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo balsu vairākumu. Vai valdošā koalīcija, kam knaps vairākums, cer uz tiem pašiem "kreisajiem krieviem", ar kuriem pirms referenduma biedēja latviešus? Mēs neesam pamodušies "citā Latvijā", kā referenduma izdošanās gadījumā draudēja Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) un kā pēc referenduma konstatējis Zatlers. Sabiedrības vairākumam joprojām un arvien vairāk nav pieņemama valdošās koalīcijas partiju krusttēvu iekoptā korporatīvā lemšanas sistēma, bet šīs sistēmas ļaudis, ja arī ir pamodušies, tad arvien nesaprot, kas īsti notiek. Aigars Kalvītis (TP), kas referenduma dienā to dēvēja par "politisku izrādi, kuras rezultātā tiek grauti valsts konstitucionālie pamati", nu ir pamodies tiktāl, ka, viņaprāt, "Satversmes grozījumi ir nobrieduši" un TP esot gatava pie tiem strādāt kopā ar opozīciju (kaut gan pērn Jaunā laika atbalsts Satversmes grozīšanai viņam bija nepārvarams šķērslis kopīgam darbam valdībā, jo tas būtu radījis "pilnīgu politisku haosu"). Viņa partijas biedrs Māris Kučinskis stāsta, ka Kalvīša solījums tikšot izpildīts, taču neuzskata, ka TP būtu pieļāvusi kļūdas "kā partija". Augusts Brigmanis (ZZS), kas janvārī par tiesībām tautai atlaist Saeimu teica stingru "nē", tagad "paliek pie domām", ka Satversme jāgroza. Premjerministrs Ivars Godmanis (LPP/LC), kas bija pret tiesībām tautai atlaist Saeimu, piekrīt - būšot jālemj par izmaiņām Satversmē. Kaut ko jau mēģinās lemt. Taču lielākā problēma ir paši lēmēji, kuriem vēlētāji referendumā pateikuši, ka vairs neuztic lemšanu.