Aivars Ozoliņš: Piecpadsmit procentu bubulis

Šāda biedēšana ir tik hipotētiska, ka jādēvē par demagoģiju. Arī pamatlikuma pašreizējā redakcija pieļauj dažādas absurdas spekulācijas, kuras tomēr nenobiedēja Satversmes tēvus (uz kuru tālredzību un gudrību tik ļoti mīl atsaukties tie paši politiķi, kuri ar savām teorētiskajām konstrukcijām viņu un Satversmes viedumu apšauba), un nemaz neuztrauc arī šos politiķus. Piemēram, vienmēr pastāv hipotētiska iespēja, ka Saeimu kopā ar Valsts prezidentu var atlaist ļoti niecīgs skaits pilsoņu, pat viens vienīgs vēlētājs. Ja Valsts prezidents izmanto viņam Satversmē noteiktās tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu, tautas nobalsošanai nav vajadzīgs kvorums. Teorētiski pats prezidents var būt vienīgais vēlētājs, kas tajā piedalītos, balsotu par savu ierosinājumu, un Saeima būtu atlaista. Tāpat kvorums nav vajadzīgs Saeimas vēlēšanās, kuras arī būs notikušas, ja tajās piedalīsies kaut vai tikai viens vēlētājs. Brīvo arodbiedrību savienības piedāvātie grozījumi paredz daudz stingrākus noteikumus Saeimas atlaišanai nekā pašlaik esošie. Jānotiek parastajai referenduma procedūrai - 10 tūkstošu vēlētāju notariāli apstiprinātu parakstu, tad vēlēšanu komisijai jāsavāc vienas desmitās daļas vēlētāju paraksti, tad notiek referendums, kurā jāpiedalās vismaz pusei no visiem iepriekšējās vēlēšanās balsojušo; Saeima ir atlaista, ja par to balso vairāk nekā puse no referendumā piedalījušos. Saeimas atlaišana ir ārkārtas notikums, tāpēc procedūrai jābūt sarežģītākai un nosacījumiem stingrākiem nekā tās ievēlēšanai. Šādā ziņā piedāvātie grozījumi ir korekti. Toties nav korekti grozījumu pretinieku piedāvātie aprēķini. Piecpadsmit procentus dabūjam, ja ņemam par pamatu pašreizējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos apmēram 60 procentus no visiem vēlētājiem. Pirmkārt, šis skaitlis var mainīties atkarībā no vēlētāju aktivitātes. Ja uz vēlēšanām atnāktu 30 procentu balsstiesīgo, tad 15 procenti kļūtu par referenduma kvorumu. Otrkārt, pat ja 15 procenti vēlētāju būtu gatavi balsot par Saeimas atlaišanu, vai pārējie 85 procenti nespētu to novērst, kaut vai paliekot mājās? Pieredze rāda, ka uz referendumiem parasti iet lielākoties priekšlikuma atbalstītāji, un tādā gadījumā nestrādā arguments par 15 procentiem - ar tiem nepietiktu kvorumam. Iespēja, ka uz referendumu aizietu tieši puse iepriekšējās vēlēšanās balsojušo un to balsis dalītos gandrīz uz pusēm, ir tikpat ticama, kā iespēja, ka Saeimu ievēlētu 15% balsstiesīgo. Vai tas ļautu apšaubīt parlamenta leģitimitāti? Taču šī otrā, pilnīgi likumīgā iespēja nevienu koalīcijas pārstāvi nesatrauc. Kāpēc tad satrauc, ka Saeimu varētu atlaist 15 procenti vēlētāju? Politiskai realitātei ir visai maz sakara ar valdošās koalīcijas politiķu grabināto 15 procentu saplākšņa bubuli. "Nevar būt nekādu iebildumu pret Saeimas atlaišanas ierosināšanu no tautas pašas," viens no atzītākajiem Satversmes komentētājiem Kārlis Dišlers rakstīja jau 1927.gadā. "Parlamenta atsaukšana no tautas pašas labi saskan ar tautas suverenitātes principu un demokrātiskas republikas būtību." Dišlera piedāvātais mehānisms bija pat vienkāršāks nekā pašlaik apspriestais - Saeimas atlaišanu var ierosināt Valsts prezidents vai desmitā daļa vēlētāju, tad notiek referendums, kurā pat nav vajadzīgs kvorums, - ja vairāk nekā puse no balsotājiem ir par, Saeima uzskatāma par atlaistu. Diezin kāpēc prominento tiesībnieku nebiedēja iespējamais haoss, kad Saeimas atlaišanai teorētiski nevajadzētu pat ne 15 procentus vēlētāju, hipotētiski pietiktu ar vienu vienīgu. Valsts prezidenta izveidotā komisija ir izvērtējusi piedāvātos grozījumus un sniegusi virkni priekšlikumu, no kuriem pirmām kārtām jāpiemin arī referenduma kampaņu finansēšanas ierobežošana. To diemžēl diktē Latvijas politiskās vides realitāte - oligarhu naudas pārmērīgā ietekme uz balsošanas rezultātiem. Komisijas atzinumā jūtama arī atbalss no valdošās koalīcijas bažām par it kā pārlieku zemo slieksni Saeimas atlaišanai. Taču valdošo attieksme pret valsts varu kā neatsavināmu privātīpašumu diemžēl arī ir realitāte. Viņu bažām par "haosu" jeb varas zaudēšanu nebūtu pamata, ja tautas kalpi rēķinātos ar sabiedrības interesēm un baudītu vēlētāju uzticību arī starp Saeimas vēlēšanām. Viņu demagoģija par 15 procentiem vēlētāju, kuri varēšot atlaist Saeimu, patiesībā maskē bailes, ka tie būtu drīzāk 85 procenti, kas labprāt viņus patriektu, ja Satversmē vēlētājiem būtu paredzētas šādas tiesības.