Aivars Ozoliņš: Plikās aitas

Visiem vērienīgajiem premjerministra Ivara Godmaņa piedāvātajiem taupības pasākumiem valdības ministri piekrita paklausīgi kā aitu bars, toties pret dažiem, kuri tieši skartu viņu pašu privilēģijas, tikpat stūrgalvīgi iespītējās, parādīdami, kādi ir viņu darbības pamata principi un rīcības motīvi. Valdības, pareizāk, premjerministra Ivara Godmaņa un vēl dažu cilvēku izstrādātā Latvijas ekonomikas stabilizācijas programma paredz bezprecedenta taupības pasākumus, kuri skars gandrīz visus Latvijas iedzīvotājus. Šāds plāns ir obligāts priekšnoteikums Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma saņemšanai, Eiropas Komisijas atbalstam un atsevišķu Eiropas Savienības valstu valdību solītajai palīdzībai, bez kā vairs nebūs iespējams glābt valsts ekonomiku no sabrukuma. Turklāt EK un SVF prasīja šā plāna apstiprināšanu Saeimā kā garantiju stingrajām valsts saistībām un apliecinājumu plašam politiskam atbalstam. Godmanis, aicinādams Saeimu apstiprināt viņa plānu, uzsvēra, ka nu esot nepieciešama "absolūta solidaritāte". Vēlējuma izteiksmē tam var piekrist — plāns ir vajadzīgs visiem, jo sekas, ja Latvija nesaņemtu nepieciešamo starptautisko atbalstu, būtu daudz smagākas par tām, ko radīs plānā paredzēto pasākumu īstenošana. Diemžēl solidaritātei nepieciešama savstarpēja uzticēšanās. Ne šī valdība, ne valdošā koalīcija šādu uzticēšanos nebauda. Un, kā īpaši labi parādīja arī šā plāna pieņemšanas gaita valdībā, ar savu rīcību šo neuzticēšanos tikai pastiprina. Nav pat runa par šo darbu slepenību. Ir runa par valdošās kliķes "savējo" loka savstarpējo solidaritāti savu privilēģiju nosargāšanai. Neticami, taču vissmagāk valdībai nāca nevis lēmumi, kuri skars visplašākos nodokļu maksātāju slāņus — par tiem tika izlemts kā ar cirvi —, bet gan tie, kuri rūp ļoti šauram varai piederīgo pulciņam. Pasākumu sarakstā ne pirms, ne pēc valdības trešdienas sēdes vispār nenonāca sen jau, bet krīzes apstākļos īpaši loģiskais jautājums par kapitāla pieauguma aplikšanu ar nodokli. Tas skartu visturīgāko politisko krusttēvu maciņus un mazinātu iespējas izvairīties no nodokļu nomaksas. Godmanis pat atsaucās uz tiesisko paļāvību — ka šie kungi neesot rēķinājušies ar šāda nodokļa maksāšanu nākamgad. It kā vairākums Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju būtu rēķinājies ar PVN likmes paaugstināšanu pat vairākas reizes. Toties tiesiskā paļāvība valdībai nebija prātā, lemjot par četrkārtēju PVN palielināšanu drukātai presei — arī tai, ko lasītāji jau ir pasūtījuši nākamajam gadam par cenu, kurā izdevēji, protams, nebija ierēķinājuši šādu pieaugumu. Godmanis gan saprata, ka ir izdarījis kļūdu un ka šāds nodoklis vienkārši iznīcinātu preses nozari, kas faktiski būtu visdrakoniskākais vārda brīvības ierobežošanas pasākums kopš neatkarības atjaunošanas, un nākamajā rītā bija gatavs no tā atteikties. Taču valdība, pirmām kārtām Tautas partijas ministri, uzstāja, ka tieši tas ir jādara. Tā dēvētos vadības līgumus, kuri nodrošina ministru padomnieku un izpalīgu lielāko daļu nepiedienīgi dāsnā atalgojuma, kas mēdz būt vairāki desmiti tūkstoši latu gadā, Godmanis bija pat no Saeimas tribīnes apsolījis likvidēt — pēc 1.janvāra jaunus neslēgt, bet vecos uzskatīt par izbeigtiem. Nekā. Pēc valdības sēdes trešdienas vēlā vakarā vadības līgumi vairs nebija taupības nolūkos svītrojamo izdevumu sarakstā. Valsts augstāko ierēdņu un uzņēmumu vadības bagātīgais atalgojums, varas partiju ielikteņu iespējas pelnīt milzu summas šo uzņēmumu padomēs — svēta lieta šai valdībai. Arī 15 procentu algu fonda samazinājums "vienādi visiem" budžeta iestādēs strādājošajiem tikai izskatās efektīgi "solidārs", taču faktiski kļūs par varenu sviru šīs naudas dalītāju rokās, kuri to varēs darīt, vadoties arī pēc personiskās vai partijiskās lojalitātes kritērijiem. Visnožēlojamākais ir, ka šī bezkompromisu apņēmība paturēt savas privilēģijas nāk komplektā ar totālu nekompetenci un bezpalīdzību krīzes apstākļos. Godmanis gan apgalvo, ka viņa plāns "saskaņots visās ministrijās", taču trešdien valdības sēdi, kurā to apstiprināja, pasludināja par slepenu, jo daži ministri pat nebija vēl iepazinušies ar plānu, ko apstiprināt bija ieradušies. Jo krāšņāk šī nevarība redzama uz Godmaņa paša plosīšanās fona — par kuru no valdības ministriem var nešauboties pateikt, ka tas strādā un piedāvā jēdzīgus risinājumus? Finanšu ministrs Slakteris gan runā, taču valsts finanšu situācijai daudz labāk būtu, ja būtu klusējis. Toties nevaldāmais "gāzi grīdā" buldozers un parasti neapturami plātīgais Šlesers izlēmis paklusēt un ir spējis izdvest tik vien, ka — a kurš ta" varēja paredzēt ASV finanšu krīzi? Šo ļaužu inerces kundziskums un uzpūtība pēkšņi izrādās esam bez jebkāda seguma, un viņu plikums, protams, ne tuvu nav karalisks. Jebkurš var paskatīties un secināt: šie nevar, tā nevar, viņi nespēj pārvaldīt valsti. Tā, kā viņi to raduši darīt, demokrātisku valsti vadīt nevar. Krīze sniedz iespēju to redzēt skaudri un nesaudzīgi. Jācer, ka pratīsim šo iespēju novērtēt.