Aivars Ozoliņš: Pliko teātris
Ekonomiskā krīze ir ideāla vide visādu sugu radikāļiem, taču, pirmkārt, vēlētāji parādīja apbrīnojamu mērenību un pragmatismu, atstādami aiz borta ne tikai marginālus sīkveidojumus, bet pat gruntīgo cīnītāju par "savējo" tiesībām saldo pārīti TB/LNNK un PCTVL.
Otrkārt, Rīgā astoņdesmit procenti vēlētāju balsoja par četrām partijām, bet pārējie divpadsmit saraksti kopā dabūja tikai piekto daļu balsu. Tas ļauj apšaubīt populāro tēzi par elektorāta sašķeltību un neizlēmīgumu. Un arī nodeldēto meldiņu par "latviešu partiju" sadrumstalotību un vajadzību pēc vienotības. Divpartiju sistēmu pēc etniskā principa mums nevajag. Turklāt Saskaņas centrs — piecu partiju apvienība — izrādījās esam sekmīgs polittehnoloģisks projekts, ap ko vienot lielāko daļu Rīgas "krievvalodīgo", taču pats ir iekšēji sadrumstalots. Toties latviešu vairākums Rīgā balsoja tikai par divām partijām — kādu vēl lielāku vienotību varam demokrātijā gribēt?
Treškārt, rīdzinieki nepārprotami sodīja atbildīgos par trekno gadu šķērdēšanas politiku, parādīdami durvis gan tās galvenajiem ideologiem Tautas partijai, gan aizrautīgajiem parazītiem tēvzemiešiem un sociķiem.
Ceturtkārt, vēlētāji iedzina kārtējo naglu "oligarhu kapitālisma" zārkā. Tiesa, provinces citadeles vēl turas — Valmiera ar Šķēles pienu un smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā Lemberga gadu desmitiem bruģētā Ventspils, kur viņa ietekme vēl sarukusi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, nemaz nerunājot par absolūto monopolu pirms divpadsmit gadiem. Bet Rīgā, kā vērtē sociologs Aigars Freimanis, "Tautas partiju izsūca Šlesers, izsūca visu, ko varēja izsūkt". Jāsecina, ka vairs tikai 15 procenti vēlētāju atbalsta "darītāju" strādāšanu savam labumam, ja tie kaut ko "iedod" vai tikai sola arī citiem.
Taču, lai arī cik savtīgi Šlesera mērķi un cik neizpildāmi solījumi, jācer, ka viņa kampaņa — ja atmet pompozo ārējo burbuli — būtiski ietekmēs politiķu pirmsvēlēšanu saziņu ar vēlētājiem, padarot to personiskāku līdzšinējās atsvešināti plakātiskās vietā. Šleseram var daudz ko pārmest, taču viņš tiešām nobrauca tūkstošus kilometru un personīgi tikās ar tūkstošiem vēlētāju. Tā rīkojas politiķi "vecajās" Rietumu demokrātijās, un viņa panākumi ir skaidrs signāls, ka tieši to vēlētāji pieprasa. Ja to var sekmīgi darīt tik odiozs darbonis, nav argumentu, kāpēc nevarētu nopietni politiķi. Kandidātu tuvināšanos saviem vēlētājiem veicinātu arī priekšvēlēšanu tēriņu turpmāka ierobežošana, kam ekonomiskā krīze un lielo tērētāju izgāšanās ir reti labvēlīgs fons.
Taču vēlētāju visai skaidrais vēstījums ir apmulsinājis viņu ievēlētos politiķus Rīgā. Tie laikam bija gatavojušies, kā parasti, samudžinātām aizkulišu darījumu kombinācijām, kurās paslēpt atbildību un īstās intereses, taču tā vietā attapās pliki klajā laukā, kur nevar paslēpties — katra kustība redzama, tās motīvi un mērķi saprotami.
Skaidrāku politisko loģiku grūti iedomāties — SC ar 26 vietām nav konkurentu uz mēra amatu un ir pilnīga rīcības brīvība koalīcijas partneru izvēlē, jo vairākums sanāk kopā ar jebkuru no trim pārējām partijām. Taču SC paziņoja par "stratēģisko partnerību" ar LPP/LC, vēl vairāk diskreditēdama savu deklarēto sociāldemokrātisko kreisumu, kas nu nekādi neiet kopā ar Šlesera "mežonīgo kapitālismu". Mēģinādams atrast šai partnerībai aizbildinājumu, Nils Ušakovs to degradēja līdz naivam komiksam, ka, raugi, viņus vienojot tas, ka Šlesers protot pelnīt naudu, bet SC — tērēt. Proti, kāda tur programma, saskaņas pamatā tikai nauda.
Vēl nožēlojamāk — SC mēra amata kandidāts rāda, ka nemaz negrib amatu un labprāt to atdotu citam. Vai nu tam pašam Šleseram (kas būtu muļķīgi — kāpēc to atdot partijai, kurai divreiz mazāka frakcija?), vai visu beņķu veterānam kopš padomju laikiem Sergejam Dolgopolovam (tas būtu negodīgi kaut vai pret tām latviešu tantēm, kuras balsoja par jauko puisi Nilu), kurš izlīda atgādināt, ka vispār jau arī esot kandidāts. Tātad Ušakovs tiešām tika izvilkts no Pirmā Baltijas kanāla patēlot promaskaviskā projekta "civilizētu seju" vēlētāju apmuļķošanai?
Ek, ja varētu visas četras partijas samudžināt vienā murskulī, kurā katra atbild par kaut ko savu un neviena neatbild ne par ko! Jaunā laika gatavībai par to runāt ir vismaz kaut kāds skaidrojums, ņemot vērā šīs partijas atbildību par valdību un līdz ar to stabilitāti valstī. Taču arī Pilsoniskās savienības Valdis Kristovskis, kam klēpī iekritusi necerēta iespēja kapitalizēt vēlētāju uzticības kredītu arvien zaļās partijas nostiprināšanai, svētdien bija gatavs piedalīties šādā šļurā — kā loterijā lielu naudu vinnējis lauku paps, kas to nevis iegulda mājas pamatos un jaunā jumtā, bet gan uzaicina visu ciemu uz krogu kopīgi nodzert.
Pirmdien teātris sasniedza jaunu līmeni — pēc SC un LPP/LC tikšanās Šlesers stāstīja, ka "galvenais nav sadalīt amatus", un arī Ušakovs laida muļķi, ka runāts par investīciju piesaistīšanu, darbavietu radīšanu un "sociālo jomu". Un rezultātā varot runāt par tandēmu Šlesers—Ušakovs jeb Ušakovs—Šlesers.
Pirmdienās mērs būs Ušakovs, otrdienās — Šlesers? Vai Ušers Šlesakovs katru dienu?
Tas ir vēl viens šo vēlēšanu ieguvums, ka citus par muļķiem uzskatīt radušie politiķi izskatās pēc pajoliņiem, līdzko mēģina spēlēt ierasto teātri. Šajā domē nevarēs paslēpties no atbildības. Vai tā būs "Maskavas rokas" un naudas koalīcija vai tomēr "visu rīdzinieku interesēs" veidota — izskatīsies tā, kā būs, un par to būs jāatbild jau nākamgad Saeimas vēlēšanās.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.