Aivars Ozoliņš: Vairogs un bubulis

Pentagons atbildēja, ka Maskavas retorikas mērķis ir padarīt nervozus Vašingtonas partnerus Eiropā. Un Čehijā jau nervozē - radara pretinieki rīko bada streikus un demonstrācijas, divas trešdaļas čehu ir pret sistēmas izvietošanu, valdībai var pietrūkt balsu parlamentā šīs vienošanās apstiprināšanai. Krievijas reakcija uz ASV plānu, kā pasargāt sevi un Eiropu no iespējamā Irānas raķešu uzbrukuma, kas izraisījusi Čehijas un Polijas (kur paredzēts izvietot otru sistēmas elementu - desmit pārtvērējraķešu) sabiedrības un reizēm arī politiķu divdabīgu attieksmi pret to - gan kā pret savas drošības vairošanas pasākumu, gan kā pret draudu šai drošībai, - ir Maskavas sarīkota "dūmu un spoguļu" spēle, kam visai maz sakara ar realitāti. Pirmkārt - par pašu pretraķešu sistēmu. Tādas vēl nav - ne tikai tādā ziņā, ka tā nav izvietota, bet arī tāpēc, ka vēl nav raķešu, kuras ir paredzēts izvietot kā tās sastāvdaļu; tās vēl tikai tiek izstrādātas pēc to raķešu parauga, kuras jau ir izvietotas Aļaskā un Kalifonijā un kuru izmēģinājumi vēl nav bijuši simtprocentīgi veiksmīgi. Vēl ir jautājums, vai gana drošas un precīzas pārtvērējraķetes taps gatavas līdz 2012.gadam, kad paredzēts pabeigt pretraķešu vairoga izveidošanu. (Šaubas ir arī ASV Kongresam, kas pagājušogad samazināja par 85 miljoniem dolāru projektam budžetā atvēlēto finansējumu.) Otrkārt, viena radaru stacija un desmit pārtvērējraķešu, pat ja tiks uzstādītas, noteikti nevar apdraudēt Krieviju militāri. Tas arī ne tuvu nevar būt vairogs pret tās milzīgo - 1500 kodolgalviņu - arsenālu, kaut gan Krievija tieši tās uzbrukuma spēju mazināšanu uzdod kā reālo apdraudējumu sev (proti - Krieviju apdraudot tas, ka tikšot vājinātas tās spējas apdraudēt Rietumeiropu un ASV). Vairogs ir iecerēts pret iespējamo uzbrukumu no Irānas, kuras raķešu arsenāls ir tikai tapšanas stadijā, bet kuras apņēmība turpināt urāna bagātināšanu (arī ar Krievijas diplomātisku un tehnisku atbalstu) potenciāli var radīt apdraudējumu Eiropai un ASV. Tāpēc, treškārt, Maskavai, kas lieliski saprot, ka šī pretraķešu sistēma nav un nevar apdraudēt Krieviju, šis ASV drošības pasākums ir tikai iegansts eskalēt parasto agresīvo iebiedēšanas diplomātiju nolūkā sanaidot Eiropas valstis savā starpā un ar ASV. Šī diplomātija varētu šķist absurdi ciniska - sak, mēs visi saprotam, ka jaunā pretraķešu sistēma mūs neapdraud un domāta jūsu drošībai, taču izmantosim to kā ieganstu, lai mazinātu jūsu drošības sajūtu. Diemžēl šī parastā iebiedēšanas taktika vismaz daļēji darbojas pastāvīgi, arvien atražojot aukstā kara laika konfrontāciju starp Krieviju un Rietumiem. Diemžēl Krievija Putina laikos arvien agresīvāk pretnostatījusi sevi demokrātisko valstu saimei un vadījusies pēc sava impēriski bandītiskā principa, ka "no mums baidās, tātad mūs respektē". Ceturtkārt, Maskavai šajā reizē gan nav izdevies sašķelt Eiropu un pretnostatīt vismaz dažas "vecās" kontinenta valstis ASV, kā to daudz sekmīgāk bija iznācis veicināt pirms Irākas kara 2003.gadā. (Iecere veidot pretraķešu vairogu Eiropā guva NATO dalībvalstu vienprātīgu atbalstu alianses galotņu konferencē Bukarestē aprīlī.) Taču visskaļākie iebildumi pret ASV plānu nāk no "jaunajām" Eiropas valstīm Polijas un Čehijas, kurās šo sistēmu paredzēts izvietot. Tas atkal ir savā ziņā paradoksāli. NATO paplašināšanas sagatavošanas laikā viena no kandidātvalstu cerībām bija ja ne karabāzu, tad vismaz kaut kāda ASV militāra klātbūtne savā teritorijā kā papildu garantija pret draudiem no Krievijas, par kuru postpadomju valstīs nekad nav bijis tādu ilūziju, kādas vismaz līdz deviņdesmito gadu otrajai pusei zēla dažviet Eiropā. Bet nu tieši Krievijas piesolījums radīt šādu apdraudējumu, ja Eiropa turpinās rūpēties par savu drošību, noskaņo bijušās PSRS satelītvalstis pret savas drošības nostiprināšanu. Čehijā tas izpaužas kā sabiedrības vairākuma konformistiska nevēlēšanās darīt ko tādu, kas varētu izraisīt Maskavas pretreakciju. Polijā valdība par piekrišanu izvietot savā teritorijā pārtvērējraķetes vēlas saņemt no ASV miljardus gaisa spēku nostiprināšanai, lai novērstu draudus no Krievijas, kurus provocējot šī pretraķešu sistēma. Krievijas iebiedēšanas taktika būs tikai tik sekmīga, cik eiropieši būs ar mieru no tās nobīties. ASV pretraķešu aizsardzības sistēma nepadraud nevienu valsti, un lēmums par tās izvietošanu ir tikai ASV un Čehijas un ASV un Polijas attiecību jautājums. Maskava to nevar apturēt, kur nu vēl - un tas ir pilnīgi neiedomājami - ar kādu militāru rīcību. Bet Kremļa valdnieku sajūtas, ka viņu valsti apdraudot demokrātisku valstu "aplenkums", un imperiālistiskie refleksi saglabāt "ietekmes zonu" nav iemesls, lai Eiropas valstis atteiktos no patstāvīgas drošības politikas.