Aivars Ozoliņš: Vētrasputna dienas

gadā pirmajās simt dienās dabūja cauri Kongresam plašu reformu programmu tolaik valdošās dziļās ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Pašlaik gan vēl nevar runāt par kādu "lielo depresiju" Latvijā, arī ne par tādu, kāda bija Godmaņa pirmās premjerēšanas laikā deviņdesmito gadu sākumā, taču krīzes pazīmes ir acīmredzamas, un "krīžu premjerministram" Godmanim tā laikam ir piemērotākā stihija. Simtā diena kopš apstiprināšanas Saeimā valdībai pienāca 29.martā, Godmanis pats par programmas darbu veikšanas gala termiņu bija nolicis 14.aprīli, taču svarīgāka ir premjerministra demonstrētā vēlme panākt tās izpildīšanu. Saprotams, iepriekšējai, Aigara Kalvīša (TP) valdībai, arī bija programma. Taču, kā varējām pārpārēm pārliecināties, vislielākās pūles "darītāji" veltīja kādas citas, nedeklarētas programmas izpildei un izgāzās gan ar valstij bīstamajiem drošības likumu grozījumiem, gan ar KNAB graušanas mēģinājumu. Arī par Kalvīša privāto programmu gāzes un hokeja jomās nebijām informēti. Toties valdības vadītājs, kas ir atzinis, ka politika viņam nozīmē konkurentu apčakarēšanu, iemācījās omulīgi melot, acu nepamirkšķinādams. Godmaņa rūpju nomāktais vaigs un skarbās īstenības atzīšanas valoda vieš lielāku uzticību nekā Kalvīša pašapmierinātais smaids pamīšus ar "kvaukšķu" nolamāšanu. Taču jaunā valdība, ar kuru premjerministrs solīja atgūt iepriekšējās katastrofāli zaudēto sabiedrības uzticību, pamatos ir tā pati vecā, valdošo koalīciju veido tās pašas partijas, kurām, pirmām kārtām jau Tautas partijai, nemaz arī nav vajadzīgs sekmīgs premjerministrs, ja tas nav pašu partijas biedrs. Prezidenta Valda Zatlera lēmums uzticēt valdības veidošanu Godmanim ne pa jokam saniknoja TP ļaudis, kuri pašvaldību vēlēšanas nākamgad noteikti gribētu sagaidīt ar savu premjerministru. Aizkulišu manevri un Jaunā laika kārtējā kārdināšana (lai nāk un uzmana, lai TP "nepaslīd rociņa", piedāvā Gundars Bērziņš) jau notiek. Tomēr vairāku politisku un ekonomisku faktoru kopums strādā par labu Godmanim. Kurus tad TP izmestu ārā, lai atbrīvotu vietu JL? Partijas tēvs dibinātājs Šķēle drīzāk atkal "ņems un uzmetīs" JL nekā Jūrmalas kukuļdošanas skandāla partneri Šleseru. "Zaļie zemnieki" gan pretojas reģionālajai reformai TP sagatavotajā variantā, un Šķēle pat piedraudējis, ka valdība kritīs, ja to neatrisinās, taču var gadīties, ka arī JL to galu galā neatbalstīs, un tad jau labāk palikt ar ZZS politiskajiem visēdājiem. Ekonomiskās izaugsmes tempi palēninās (SVF paredz, ka nākamgad var nokrist pat gandrīz līdz nullei), budžeta ieņēmumi samazinās, inflācija ir augsta, draud bankrotu un augoša bezdarba vilnis — vai šādus sasniegumus TP premjerministrs gribētu celt priekšā vēlētājiem? Un kurš tas būtu, kad TP rezervistu soliņš ir faktiski tukšs? (Ja nu vienīgi Edmunds Krastiņš, kas pērn maijā pasludināja: "Nekādas krīzes nav un nebūs!" Esot jādiskutē nevis par to, vai krīze ir neizbēgama, bet gan par to, "vai tāda ekonomiskā krīze vispār ir iespējama tuvākajos gados", mācīja plaša profila padomnieks.) Tomēr tieši budžets, ko valdība sāks gatavot vasaras beigās, var kļūt par Godmaņa lielo klupšanas akmeni, it īpaši, ja TP izlems atgūt premjerministra amatu, lai vai kas. Bez iestrēgušās pašvaldību reformas un cīņas ar inflācijas vējdzirnavām ir arī Lattelecom privatizācija, kas iet kā pa celmiem, un kopš tai klāt ķēries valsts uzņēmumu izputināšanas meistars Šlesers, rodas bažas par šā lieluzņēmuma nākotni. Un ir Latvijas gazpromizācija, ko politbiznesa shēmotāji turpina, lai ko Godmanis rakstītu programmās. Nav skaidrības arī ar tādiem sabiedrības uzticības atjaunošanas pasākumiem kā KNAB statuss, "antimafijas" grozījumi Kriminālprocesa likumā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas likums, ko Saeima arvien novilcina. Valdība nevar lepoties ar dižiem veikumiem, taču vismaz nav sastrādājusi klajas cūcības. Tieši premjerministra un prezidenta uzstājība lika Nacionālās drošības padomei atkārtoti izvirzīt amatam SAB direktoru Kažociņu. Godmanis nav Rūzvelts, viņa valdību plosa politiskas pretrunas un aizkulišu spēlētāju intrigas, viņa tēlu lejup velk partijas īpašnieks Šlesers, bet indeve pašam izpētīt visu līdz pat olu cenu dinamikai viņam droši vien reizēm traucē aiz trim priedēm saskatīt mežu. Tomēr jaunais premjerministrs ir apsveicama pārmaiņa pēc diviem iepriekšējiem, no kuriem viens sevi dēvēja par peli, bet otra valstsvīra stāja izpaudās kā nicīga nevērība pret sabiedrību. Ar šādu Saeimu un pašreizējā ekonomiskajā situācijā Godmanis nebija sliktākā Zatlera izvēle.