Apmaksājamo medikamentu cena — maksājam daudz par daudz

Viena recepte valstij un pacientam kopā izmaksāja vidēji Ls 31. Lai saprastu, vai tas ir dārgi, jāzina, cik par medikamentiem vidēji tērē citas ES valstis. 2006.gadā vidējā samaksa par vienu recepti Somijā bija Ls 28, Dānijā — Ls 17,5, Igaunijā — Ls 14, Itālijā — Ls 10,5 un Anglijā — septiņi lati. Redzams, ka Latvijā vienas receptes cena ir ļoti augsta. Uz vienu cilvēku gadā Somijā izraksta septiņas, Dānijā — desmit, Igaunijā — četras, Itālijā — 13, Anglijā — septiņas, Eiropā vidēji — 12, bet Latvijā — divas receptes gadā. Medikamentu apmaksai uz vienu cilvēku Francijā tērē 242 latus, Vācijā — Ls 208, Beļģijā — Ls 206, Dānijā — Ls 170, Spānijā — Ls 126, Igaunijā — Ls 44, Lietuvā — Ls 41 un Latvijā — Ls 28. Ir skaidrs, ka naudas apjoms apmaksātajiem medikamentiem Latvijā jāpalielina un ar to, kas ir, būtu jārīkojas taupīgi. Izpētot Latvijas apmaksājamo zāļu sarakstu, ir skaidrs, ka par daudziem medikamentiem, kuriem ir ģenēriskie aizvietotāji (generic — medikamenti, kurus pēc patenta izbeigšanās sāk ražot citas medikamentu kompānijas), cena ir līdz pat 700% augstāka nekā Anglijā. Piemēram, zāļu, kas samazina holesterīnu, simvastatīna 40 mg 30 tablešu cena Latvijā ir Ls 9,40, Anglijā — Ls 1,37, Zviedrijā — Ls 1,68, Dānijā — Ls 2,52 un Somijā — Ls 4,63. Vēl pārsteidzošāks ir fakts, ka Latvijā no holesterīnu samazinošiem medikamentiem visvairāk izraksta dārgāko — atorvastatīnu —, kas maksā Ls 9,69, nevis ģenērisko atorvastatinu par Ls 7,9 mēnesī (par 18% lētāks). Ģenēriskajiem medikamentiem vajadzētu būt par 30—48% lētākiem nekā oriģinālražotāja medikamentiem, kā tas ir Igaunijā vai Austrijā. Lētāki Anglijā ir arī ģenēriskie medikamenti, kas samazina asinsspiedienu un ārstē osteoporozi. Lisinoprils 20 mg 30 tablešu Anglijā maksā Ls 1,37, bet Latvijā — Ls 3,8, tātad par 250% dārgāk. Alendronāts Latvijā maksā Ls 21, bet Anglijā ģenēriskais — Ls 4,12. Šogad alendronāts Latvijā izrakstīts par vienu miljonu latu (par 211% vairāk nekā pagājušajā gadā). Ja Latvijā būtu ģenēriskais alendronāts par Ls 4,2, ietaupījums būtu Ls 800 000. Tagad valsts apmaksājamo medikamentu sarakstā ir risedronāts, (pēc pētījumu rezultātiem, tas nav sliktāks par alendronātu), taču tā cena ir Ls 10. Apmaksājot lētāko medikamentu, valstij pāri paliktu Ls 500 000, ko izmantot pārējiem osteoporozes slimniekiem. Jau šobrīd Latvijas likumi šādu aizvietošanu atļauj, taču tas netiek darīts. Interesanti, ka Latvijā viens no visvairāk izrakstītajiem medikamentiem ir perindoprils (ārstē asinsspiedienu un sirds un asinsvadu slimības), to saturošie medikamenti 2007.gadā pārdoti par 2,5 miljoniem latu, lai gan enalaprils līdzvērtīgā devā ir par 85% lētāks. Nav neviena salīdzinoša pētījuma, kas pierādītu, ka viens medikaments būtu labāks par otru, tāpēc šāda izšķērdība neļauj medikamentus saņemt visiem pacientiem, kuriem tie ir nepieciešami, par adekvātu cenu. Lētākie ģenēriskie medikamenti ASV maksā četrus deviņus USD mēnesī.Kāpēc tā notiek? Izlasot Ministru kabineta noteikumus, kas regulē, kā tiek noteikta medikamentu cena, šķiet, ka visam jābūt kārtībā. Dokumentā ietvertie punkti ir loģiski un pārdomāti, taču ir daudz nekonkrētību. Tas nenosaka, ka Zāļu cenu aģentūrai (ZCA), lai zāles iekļautu kompensējamo medikamentu sarakstā, būtu neatkarīgi no zāļu kompānijām jāpārbauda medikamenta cena lētākajās ES valstīs. Pēc sarakstes ar ZCA saprotu, ka tas notiek, bet — cik bieži un ar kurām valstīm cenas tiek salīdzinātas — man neizdevās uzzināt. MK nosaka — "ja ārsts, izrakstot kompensējamās zāles, lietojis zāļu vispārīgo nosaukumu, farmaceita pienākums ir izsniegt lētākās no kompensējamām zālēm" un "ja ārsts, izrakstot kompensējamās zāles, receptē nav norādījis, ka izrakstītās zāles nedrīkst aizvietot, farmaceitam jāpiedāvā lētākās atbilstošās kompensējamās zāles". Abi šie punkti ir loģiski, taču Latvijā nav uzskaites, kuri no izrakstītajiem medikamentiem ir ģenēriskie, un nav nosakāms, vai pacientam tiek piedāvāts lētākais. Nav arī skaidrs, cik bieži ārsti izraksta receptes pēc medikamentu firmas nosaukuma un kāpēc.Šāda uzskaite ir absolūti nepieciešama, lai saprastu, vai medikamenti izrakstīti neatkarīgi no farmācijas kompāniju ietekmes un saskaņā ar farmakoekonomiskām vadlīnijām, kā tas notiek Dānijā un Nīderlandē, un vai ir iespējami lētāki aizvietotāji. Tie ārsti, kuri neievēro rekomendācijas, būtu papildus jāizglīto. Eiropā arvien lielāku daļu no medikamentu tirgus aizņem ģenēriskie medikamenti, jo ir daudzreiz lētāki, taču ne mazāk efektīvi. Igaunijā 2005.gadā 68% no izrakstītajiem medikamentiem bija ģenēriskie, un par tiem tika samaksāti 45% no kopēja medikamentiem atvēlētā budžeta (13% ietaupījums), Slovākijā — 65—50% (15% ietaupījums), Dānijā — 58—15% (43% ietaupījums), Nīderlandē — 50—20% (30% ietaupījums). Kā redzams, vecajās ES valstīs starpība ir lielāka, jo ģenērisko medikamentu cenas ir panāktas lētākas nekā jaunajās ES valstīs. ZCA man nevarēja pateikt, par kādu summu Latvijā pārdod ģenēriskos medikamentus un vai šie ietaupījumi ir ļāvuši palielināt to pacientu skaitu, kuriem zāles ir pieejamas. MK nosaka — ja izraksta medikamentu, kurā ir kopā salikti divi vai vairāki medikamenti, to kopējā cena nedrīkst pārsniegt katra medikamenta atsevišķo cenu summu. Taču Latvijā par bieži izrakstīto kombināciju amlodipīns/atorvastatīns 30 tablešu 10mg/10mg valsts maksā Ls 14,34, lai gan ģenērisks amlodipīns 10 mg maksā Ls 2,68 un atorvastatīns 10 mg Ls 4,89 (kopā Ls 7,57), tātad uz pusi mazāk. Lūdzot pacientiem lietot divas tabletes vienas vietā, pāri paliktu Ls 120 000, ko izmantot citu pacientu ārstēšanai vai citu medikamentu apmaksai. Ieteikumi  1. Latvijā būtu jāizveido stingras farmakoekonomiskās vadlīnijas un speciālistiem, kas piedalās to izstrādāšanā, jāatklāj visas finansiālās saistības, kas tos saista ar farmaceitiskajām kompānijām, kā visās ES valstīs. 2. Ārstiem regulāri jāsaņem informācija par to, kādus medikamentus izrakstījuši, un rekomendācijas par līdzvērtīgu un lētāku medikamentu pieejamību. 3. Ja ārsts nav norādījis, ka medikamentu nedrīkst aizvietot (daudzumam jābūt ierobežotam), vai pacients atteicies no ģenēriskā medikamenta, aptiekās būtu jāievieš obligāta aizvietošana ar lētāko ģenērisko medikamentu. 4. Lai veicinātu ģenērisko medikamentu izrakstīšanu, pacienta piemaksai par ģenērisko medikamentu ir jābūt mazākai. Amerikā par ģenērisko medikamentu pacienta iemaksa ir Ls 2,5, bet par oriģinālā ražotāja medikamentu — Ls 12,5 par iepakojumu. 5. Pacientiem ir jādod izvēle medikamentus pasūtīt internetā no citām Eiropas Savienības valstīm, jo gadījumos, kad medikaments nav pilnībā atmaksāts, tas nodrošinās labāku cenu. P.S. Šī raksta tapšanā neesmu saņēmis ne finansiālu, ne cita veida materiālo atbalstu. Pateicos Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai, Zāļu cenu aģentūrai un Veselības ministrijai par sniegto informāciju.