Askolds Rodins: Gaidāma skrūvju pievilkšana

Astoņos prezidentūras gados tagadējais premjers Vladimirs Putins sekmīgi iznīdējis mantojumā tikušās demokrātijas iezīmes (piemēram, preses brīvību), uzbūvējis varas vertikāli un iedibinājis tā dēvēto suverēno demokrātiju. No politiskās opozīcijas pāri palicis tikai nosaukums — tai vienkārši nav vērā liekama tautas atbalsta. Tāpat kā pie mums, arī Krievijā "treknie gadi" ir pagājuši, un pavisam skaidri nākusi redzama Krievijas finanšu stāvokļa totālā atkarība no energoresursu (galvenokārt naftas) cenas pasaules tirgū. Krievijas šāgada budžets sākotnēji tika plānots, balstoties uz pieņēmumu, ka barels naftas nemaksās mazāk par 95 dolāriem. Pašlaik 40 dolāru par barelu — jau skaitās labi, taču par kaut kādu taupības režīmu vai valsts izdevumu samazināšanu nekas nav dzirdams, kaut arī pie apvāršņa jau vīd budžets ar deficītu. Ievērības cienīgs aizgājušā gada notikums bija decembrī Vladivostokā un vairākās citās pilsētās (arī Maskavā) notikušie mītiņi, kuru dalībnieki protestēja pret ievedmuitu paaugstināšanu importētajiem automobiļiem. Vladivostoka bija šo protestu dabiskais centrs, jo Piejūras novadā no Japānas importētie auto veido aptuveni 90% no automašīnu kopējā skaita. Ar lietotajām automašīnām saistītais bizness — tie ir aptuveni 200 tūkstoši darbavietu. Zīmīgi, ka valdība "ķērusies pie rīkles" nevis spēles noteikumus piemirsušam oligarham, bet diezgan plašam iedzīvotāju slānim. Turklāt nekādas politikas šajās protesta akcijās nebija — cilvēki vienkārši aizstāvēja savas ekonomiskās intereses. Jaunā ievedmuita stāsies spēkā 11.janvārī, un atbilde uz iespējamajiem protestiem jau zināma — brutāls spēks. Tas jau tika nodemonstrēts Vladivostokā — piekāva un aizturēja daudzus akcijas dalībniekus un pat valdībai lojālu plašsaziņas līdzekļu žurnālistus, kas mēģināja filmēt notiekošo. Zīmīgs ir arī vēl kaut kas: pret protestētājiem tika raidīti nevis vietējie miliči, bet no Piemaskavas atlidojusi OMON vienība. Vietējie varēja pievilt — nebūt pietiekami nežēlīgi. Vladivostoka ir maza. Tas viss nedaudz atgādina 1962.gada vasaras notikumus Novočerkasskā, kad proletariāta diktatūras valstī uz ekonomiskas prasības izvirzījušiem proletāriešiem šāva. Te jāpiebilst, ka šāva nevis vietējā garnizona karavīri, kas pretēji pavēlei nevis mēģināja izklīdināt protesta mītiņa dalībniekus, bet sāka ar tiem brāļoties. Šāva no Rostovas pie Donas atbraukušie iekšlietu karaspēka kareivji. Krievijā sākta vērienīga bruņoto spēku reforma, kuras mērķis ir armijas optimizācija, taču nav dzirdēts par iekšlietu sistēmas reformu. Iekšlietu karaspēks, kas tieši pakļauts prezidentam, — tie ir aptuveni 200 tūkstoši vīru, kuru bruņojumā joprojām ir artilērija un tanki, ar lielkalibra ložmetējiem bruņoti kuteri un pat zemūdens diversantu vienība. Tika deklarēta iekšlietu karaspēka skaitliskā sastāva samazināšana, taču tas netiek darīts. Toties to forsēti pārapbruņo — aptuveni 80% iekšlietu karaspēka bruņojuma veido jaunākā parauga ieroči un aprīkojums. Acīmredzot tieši iekšlietu karaspēku Kremlis redz kā briestošās sociālās spriedzes publisko seku "ugunsdzēsēju". Šis gads saistībā ar finanšu un ekonomikas krīzi acīmredzot būs premjera Putina un prezidenta Dmitrija Medvedeva līdz šim visai gludā tandēma saliedētības pārbaudes laiks. Tandēms radās pie pilnas siles, tagad situācija mainījusies. Ja meklē, Krievijas prezidenta publiski teiktajā var atrast vārdus, kas varētu liecināt, ka viņam sācis apnikt "smakt Putina jūgā". Piemēram, ka "Galīgā atbildība par visu, kas notiek valstī (..), gulstas uz mani". Taču tie ir tikai vārdi. Līdztekus būtu jāmin arī kopējie darbi: zvērināto tiesas funkciju sašaurināšana, plašākas interpretācijas iespējas likumdošanā, ja izvirzīta apsūdzība valsts nodevībā, valsts noslēpuma izpaušanā, spiegošanā. Vēl sagaidāms, ka jau februārī tiks akceptēta Krievijas nacionālās drošības stratēģija līdz 2020.gadam. Turpat iederas arī iekšlietu karaspēka nostiprināšana. Tā ir Kremļa režīma reālā "pretkrīzes programma", lai saglabātu varu neatkarīgi no ekonomiskās situācijas.