Askolds Rodins: Iniciatīvu diena

Svarīgākais šobrīd ir tas, ka aktualizēts temats, kuru apsprieda kuluāros un pat paretam cilāja partiju kongresos, taču par publiskas apspriešanas objektu tas nekļuva — iekams nebijām dabūjuši ar cirvja pietu pa ekonomikas pieri. Zatlers teicis, ka nevajagot meklēt vainīgos. Taču tie nemaz nav jāmeklē — tāpat visiem zināmi. Plašāk skatoties — koalīcija, kas nemainīgā sastāvā valstī ir pie varas kopš 2004.gada marta. Koalīcija, kuras dominējošais politiskais spēks bijusi TP, un tāpēc nav nekāds brīnums, ka nepieciešamību pēc pārmaiņām un arī taupības visefektīgāk pieteica tieši TP līderis. Jau nākamajā rītā pēc šī jautājuma apspriešanas TP valdes sēdē. Valdības modeļi mums bijuši dažādi. Pašā 1995.gada nogalē apstiprinātajā tolaik bezpartijiskā premjera Andra Šķēles valdībā, piemēram, bija 28 ministri. Nācās pagarināt sēžu zāles galdu, lai visiem pietiktu vietas. Principā tāpat tas ir mūsdienās: ministriju skaitu nosaka nevis valsts vajadzības, bet Saeimas vēlēšanu iznākums — lai kādi nekādi, tomēr ministru amati tiktu visām valdošās koalīcijas partijām. Vakar pēc valdības sēdes premjers Godmanis pastāstīja, ka nākamgad valdība tikšot reformēta, reducējot to līdz 11 ministrijām. To paveikšot koalīcija, kuras partijām ministru amati tikšot proporcionāli pārstāvniecībai Saeimā. Sīkāka informācija būšot nākamā gada pašā sākumā. Nu, ko, apsveicami. Tikai pēc valdības jaunā modeļa "uzprojektēšanas" būtu jāpastāsta vēlētājiem, kā diluma virzienā mainīsies ierēdņu skaits un kāds ietaupījums radīsies naudas izteiksmē. Tāpat būtu vēlams salīdzinājums ar Lietuvu un Igauniju. Jaušams kaut kāds koordinācijas trūkums koalīcijas partneru vidū, rodas iespaids, ka TP un LPP/LC sacenšas, kas ātrāk parādīs plašākai publikai, kurš ir lielākais "gaišais spēks". Aptuveni ap to pašu laiku, kad Godmanis pastāstīja par visai krasu ministriju skaita (patlaban ir 18, ja skaitām arī tās divas, kuras jau paredzēts likvidēt ar pirmo janvāri) samazināšanu, TP nāca ar paziņojumu presei, kurā norādīts, ka partija paredzējusi itin drīz tikties ar premjeru, "lai vienotos par valdības kopēju rīcību šajā svarīgajā jautājumā". Svarīgais jautājums — tā ir valsts pārvaldes reforma. Nopietnas lietas partneri parasti vispirms apspriež un tikai pēc tam runā par tām publiski. Ja TP paziņojums presei netiks dezavuēts (tas ir bez paraksta), uz to varēs atskatīties, kad koalīcija pāries no vārdiem uz darbiem — ja tā notiks. Skaidrs, ka valsts pārvaldes reforma nenozīmē tikai ministriju skaita samazināšanu, būtu jāskatās, cik lietderīga ir, teiksim, vairāk nekā divsimt valsts aģentūru uzturēšana. TP paziņojumā runāts par "aģentūru un citu valsts iestāžu" skaita samazināšanu, piebilstot, ka "šobrīd ir īstais brīdis rīcībai". Īstais brīdis rīcībai ir arī kādā citā jautājumā, kuru sākotnēji bija paredzēts izlemt valdības vakardienas sēdē. Proti, pieņemt valdības noteikumus, kas reglamentētu (nosakot griestus) atlīdzību to uzņēmumu padomju un valžu locekļiem, kuros ir valsts vai pašvaldību kapitāls, kā arī augstākajiem ierēdņiem. Laikam jau smagi lemjams jautājums, ja galīgā izskatīšana pārcelta uz nākamo valdības sēdi. Patiesībā tikpat svarīgi būtu mainīt padomju rekrutēšanas kārtību. Ir pamats uzskatīt, ka politisko partiju bīdītu cilvēku iecelšana uzņēmumu padomēs (atalgojums apbrīnojami augsts) ir viens no partiju apšaubāmas legalitātes ienākumu avotiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka uzņēmuma padomes locekļa galvenais "tikums" ir tāda vai citāda saistība ar konkrētu pie varas esošu partiju. Kā pēdējā laika brēcošāko gadījumu varam minēt satiksmes ministra Aināra Šlesera rīcību, iebīdot savas pakļautības uzņēmuma padomē paša šoferi. Būšot, kas ziņo "par Latvijas ceļu stāvokli". Izeja no šādas nenormālas situācijas (nu nebija taisnība Ļeņinam, ka katra ķēkša var pārvaldīt valsti) ir vienkārša: jābūt prasībai pēc izglītības līmeņa un jārīko konkursi. Taču šādam lēmumam vajadzīga politiskā griba, un tagad tik tiešām būtu "īstais brīdis" to atrast. Valsts pārvaldes reforma pieteikta. Optimizēt valsts pārvaldi, padarīt to lētāku un efektīvāku — tas ir apsveicams mērķis. Kas jādara, pateikts. Kā tas tiks darīts, pagaidām gan netiek izpausts, taču koalīcijai diezin vai ir brīnumnūjiņa, kas visu atrisinātu ātri un bezsāpīgi. Valsts ekonomika ir padziļā bedrē, koalīcijas partijas zaudējušas vēlētāju uzticēšanos. Vēl tikai pietrūkst, lai solītā reforma izrādītos propagandas gājiens cilvēku satraukto prātu nomierināšanai — kaut vai uz brīdi.