Askolds Rodins: Izmantotā iespēja

Izskanēja apsveikumi no tagadējām un bijušajām Lietuvas, Igaunijas, Čehijas un Polijas amatpersonām. Notika trīs paneļdiskusijas: par LTF sabiedrotajiem Baltijā un Rietumos, par Atmodu Latvijā un par LTF saistību ar citām PSRS demokrātiskajām kustībām. Īpaši dzīva padevās otrā panneļdikusija, kurā piedalījās Dainis Īvāns, Romualds Ražuks, Ivars Godmanis, Jānis Škapars, Sandra Kalniete, Sarmīte Ēlerte, Jānis Dinevičs, Jānis Peters. Pietrūka LTF "ārlietu ministra" Jāņa Jurkāna, ierasties ielūgta, bet neatnākuša. Kā jau paneļdiskusijā, neviens pie garas runāšanas netika. Ar atpakaļejošu datumu mēs parasti esam makten gudri — ja tad būtu zināts, ko zinām tagad… Šajā diskusijā tas faktiski izpalika. Tagad zināms, ka perestroikas galvenais ideologs Aleksandrs Jakovļevs pēc īpaši neafišēta brauciena pa Baltijas valstīm (oficiāli — PSRS republikām) teicis Mihailam Gorbačovam, ka Baltijas tautu kustībās neredzot neko sliktu. Vēl nācis zināms, ka bijusi Daugavpils autonomijas iecere. Uzpeldējušas interesantas detaļas par LTF pašiem pašiem pirmsākumiem. Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka no tā, ja toreiz būtu zināms viss tagad zināmais, lielos vilcienos ceļā uz neatkarības atgūšanu nekas nemainītos. Netika apiets arī saistībā ar "toreiz un tagad" sāpīgais cilvēku uzticēšanās jautājums. Diena pret nakti. Tautas fronte bija labi strukturēta, un cilvēki iesaistījās organizācijā un to atbalstīja tāpēc, ka mērķis bija liels un par to nesavtīgi cīnījās ar godīgiem līdzekļiem. Divos gados uzvarēt trijās vēlēšanās bez plaša atbalsta būtu neiespējami. Mūsdienām (to rāda sabiedriskās domas aptaujas) raksturīga pamatīga neuzticēšanās politiskajām partijām un vairumam politiķu. Nāca konstatācija, ka pirms divdesmit gadiem pastāvēja solidaritāte un reāla pilsoniskā sabiedrība, tagad, sabiedrības polarizācijas apstākļos ar pilsonisko sabiedrību kā nu ir, tā ir. Kā viens šāda stāvokļa pārvarēšanas ceļiem tika minēta plašāka tiešās demokrātijas prakse, ļaujot vēlētājiem nepastarpināti paust viedokli sabiedrībai svarīgos jautājumos. Visai minorīgos toņos pagāja diskusija, kurā piedalījās viesi no Krievijas, Gruzijas, Moldovas un Baltkrievijas. Kādreiz visi vienā PSRS aplokā ar varītēm turēti, taču tik dažādus ceļus aizgājuši. Starta apstākļi gan nebija gluži vienādi: PSRS vēl pastāvot, tā atzina (1991. gada 6. septembrī) triju Baltijas valstu neatkarību. Līdz PSRS oficiālajai sairšanai bija palikuši trīsarpus mēneši. Baltkrievijā ir tipiski diktatorisks režīms, un baltkrievu demokrātijas piekritēji vēl tagad kož pirkstos, ka nenovērsa prezidentālo republiku, un pie varas varēja nākt populists, kura galvenās rūpes ir personiskās varas saglabāšana. Tiesa, pēdējos gados opozicionāri vairs nemēdz pazust bez pēdām. Vēl ir kāds mums pilnīgi svešs blakus apstāklis: pirms 17 gadiem Baltkrievijas sabiedrības lielākā daļa nebija gatava dzīvot neatkarīgā valstī. Krievijai ir principiāli atšķirīgs stāvoklis, tā kļuva par PSRS mantinieci. No Maskavas atbraukušais kādreizējais PSRS tautas deputāts profesors Jurijs Afanasjevs laikam gan bija konferences vispesimistiskākais dalībnieks. No runātājiem jau nu noteikti. Viņam var tikai piekrist, ka demokrātijas attīstība Krievijā ir ar mīnusa zīmi, taču vainu meklēt tikai vēstures apstākļos — tas tomēr ir diskutabli. Daudzas pasaules valstis Latviju, Lietuvu un Igauniju uzskatīja par okupētām un nelikumīgi iekļautām PSRS sastāvā, taču Baltijas valstu neatkarības atgūšana tika vērtēta kā nereāla. Skatījums mainījās tikai pēc Baltijas brīvības ceļa 1989.gada 23.augustā — arī tas tika atgādināts konferencē. Kādam no pagājušā gadsimta vidusposma diplomātiem pieder vārdi, ka tauta, kurai ir bijusi sava valsts, to nekad neaizmirsīs. Tas tika teikts par Čehoslovakiju, kuras valstiskumu nacistiskā Vācija sabradāja 1939. gada pavasarī. Teikto pamatoti var attiecināt arī uz Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm. Nāca trešā okupācija un baisais Staļina režīma terors, bija Hruščova atkusnis un Brežņeva pašapmierinātās stagnācijas laiks, taču Latvijas valsts no tautas vēsturiskās atmiņas nebija izgaisusi. Kad radās tās atjaunošanai labvēlīgi apstākļi, bija kam to darīt. Bija iespēja atjaunot neatkarīgu un demokrātisku valsti un šī iespēja tika izmantota.