Askolds Rodins: Jaunas politikas pieteikums

Par partijas priekšsēdētāju ievēlēja Sandru Kalnieti, par viņas vietnieku — Ģirtu Kristovski. Dibinātāju pilnsapulce bija organizatoriski labi sagatavota, un izpalika partiju kongresos nereti vērojamā neiekļaušanās reglamentā. Kongresa demokrātisko norisi varam ilustrēt ar faktu, ka uz vietām valdē piedāvājums (21 kandidāts) krietni pārsniedza pieprasījumu (13 vietas). Aiz borta palika sabiedrībā labi pazīstami cilvēki, piemēram, Rīgas domnieks Dainis Stalts un kādreizējais Tautas frontes vadītājs Romualds Ražuks. Neiztika bez kurioza. Pirms ētikas komisijas vēlēšanām, tāpat kā valdes gadījumā, rīcības komitejas ieteikto sastāvu papildināja zālē sēdošie. Kāds vīrs pieteica pats sevi, taču balsojuma filtram cauri netika. Dibināšanas kongresam, salīdzinot ar parastajiem, ir kāda priekšrocība: par līdz šim padarīto nevar runāt tas, kas tik tikko nācis pasaulē. Kongress, dabiski, pieņēma partijas statūtus un programmu. Statūtos redzama atbilde uz visām politiskajām partijām akūto finansējuma jautājumu, ap kuru parasti tiek laipots. PS piedāvā bezmaz vai revolucionāru risinājumu, lai, kā izskanēja debatēs, "nestrādātu ekonomiskajiem grupējumiem, bet tautai". Proti, paredzēts, ka galvenos ienākumus veidos biedru nauda, kas "maksājama katru mēnesi 2% apjomā no biedra ikmēneša ienākumiem". Tāpat PS atbalsta ieceri sniegt partijām finansējumu no valsts budžeta. Minētie 2%, ja tie tiks maksāti godprātīgi, varētu būt apliecinājums, ka PS dibinātāju nolūki patiešām ir nopietni. Vēl jāpiebilst, ka partijai, ja tā grib dibināt reģionālo nodaļu tīklu, pašreizējais biedru skaits pilnīgi noteikti ir nepietiekams. Un ir vajadzīgas svaigas asinis — PS dibinātāju vidū tomēr bija diezgan daudz citu partiju kongresos redzētu seju. Reiz politiskajos līdzbiedros vīlušies vai no lemšanas atstumti, viņi ļoti negribētu, lai tas atkārtotos. Partija piedāvā grozījumus vēlēšanu kārtībā — pārvilkt krustu "lokomotīvju sistēmai", ļaujot vienam cilvēkam kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā, un tas, protams, ir atbalstāmi. Uz populismu velk cits ierosinājums, t.s., "izveido savu sarakstu", kas nozīmē visos sarakstos atrodamos "labos, gudros un godīgos" cilvēkus salikt vienā. Šis eksperiments ir jau pieredzēts (deviņdesmito gadu pirmajā pusē Rīgas domes vēlēšanās), un nekas jēdzīgs nesanāca. Pavisam nepārprotams populisms ir piedāvātā "Valsts prezidenta ievēlēšana vispārējās, tiešās vēlēšanās un viņa pilnvaru saprātīga paplašināšana, saglabājot Latvijas kā parlamentāras valsts iekārtu". Ko nozīmē "saprātīga"? Kas vienam liekas saprātīgi, citiem var šķist gan pārāk daudz, gan pārāk maz. Idejai par tautas vēlētu prezidentu sabiedrībā ir atbalsts, taču šāds prezidents tiek gaidīts kā Baltais tēvs — katra cilvēka gandrīz vai jebkuras problēmas risinātājs. Biedējošs piemērs bija vērojams tepat kaimiņos Lietuvā, kur pastāv ar "saprātīgi paplašinātām" pilnvarām apveltīta tautas vēlēta prezidenta institūcija. Pirms pavisam nedaudziem gadiem skandalozais Rolands Pakss prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā lidoja pa valsti, kaisot sociālus solījumus, kuru izpildīšana nebija viņa kompetencē, un uzvarēja. Prakse apsteidza teoriju: spārnotais "kā varēja nesolīt" tolaik vēl nebija izskanējis. Katra demokrātiskas partijas kongresa saistošākā daļa ir debates. Limbažos tās rezumēja ar solījumu iekļaut programmā perspektīvus tribīnē izskanējušus priekšlikumus. Kopumā jau programma ir itin laba, taču uz papīra itin labas programmas ir arī citām partijām, arī pie varas esošajām. Tas laiks, kad pie mums īsti neprata rakstīt programmas, sen pagājis, cita lieta, kā iet ar realizāciju, pie kuras netikt, ja nav pietiekama vēlētāju skaita uzticēšanās. PS cer to panākt ar godīgākas valsts pārvaldes pieteikumu. Tagad, kad gali savilkti kopā, PS var Saeimā izveidot savu frakciju (tai, tāpat kā PCTVL, ir seši deputāti), un acīmredzot tas arī tiks izdarīts. Iznāks divi opozīcijas slāņi ar apgrūtinātu darbības saskaņošanu: Jaunā laika (JL) frakcija Saeimā ir opozīcija, savukārt četri no sešiem PS deputātiem ir bijušie JL biedri. Tas šķir. Taču ir arī vienojošais. Gluži kā PS, arī JL ir "bezsaimnieka" partija.