Beidzot, kaut arī pilnīgi nepārprotami tas nav pateikts, tiks svērts, cik lietderīga ir vairāku "palīgministriju" pastāvēšana. To izveidošana savulaik tika pamatota ar visu ko, atstājot kuluāru sarunām īsto cēloni — lai "samiksētu" koalīciju, partijām bija vajadzīgi jauni amati. Kad kurpe sākusi spiest, dabiski, vispirmām kārtām kopj nost to, bez kā var iztikt, un patiesībā varēja iztikt visu šo laiku. Tiesa, minēts arī rezerves variants — ministriju apvienošana.
Godmanis un Slakteris ir vienisprātis, ka valsts pārvaldē strādājošo skaits būtu jāsamazina par pieciem procentiem. Jo, Slaktera vārdiem runājot, "situācija ir tik nopietna, ka to saprot visi, un jokiem, lētiem trikiem nebūs vietas". Bažām, ka gaidāmi "lētie triki", ir pamats: resoriskie apsvērumi ņems virsroku pār valstiskajiem, daudzi priekšnieki apgalvos (un "pamatos"), ka tieši viņu "kantoros" darbinieku skaita samazināšana nav iespējama. Taču arī mehāniska darbinieku skaita samazināšana būtu šķietams risinājums, jo valsts pārvaldē ir institūcijas, kuru funkcijas dublējas, ir arī tādas, kurās strādājošo skaits ir optimāls vai tuvs optimālajam.
Viss patiešām ir nopietni, jo vairāk tāpēc, ka laika nav nemaz tik daudz, — skaidrībai jābūt līdz nākamā gada budžeta pieņemšanai. Tajā — vismaz tā tiek solīts — nebūs paredzēta nauda "liekajām mutēm".
Jostas savilkšanas situācijā aktualizējas jautājums, kuru mierīgākos apstākļos politiķi cenšas izlikties neredzam. Runa ir par ierēdņu atalgojumu. Teorētiski ierēdņu darba samaksai vajadzētu būt labi pārskatāmai, jo runa ir par sabiedriskās naudas izlietošanu.
Laika gaitā (ierēdniecības "jumta" likumu pieņēma deviņdesmito gadu pirmajā pusē) iznācis kaut kā tā, ka tagad vienas kategorijas ierēdņi saņem nevis līdzīgas, bet stipri atšķirīgas algas. Protams, lielajās ministrijās darbs prasa nopietnāku atbildību un arī pēc apjoma ir lielāks nekā, teiksim, sekretariātos vai aģentūrās, tomēr samaksas atšķirībām vienas kategorijas ierēdņiem nevajadzētu būt brēcošām. Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs mēnesī nopelna 906 latus, viņam pēc kategorijas atbilstošs Valsts prezidenta kancelejas darbinieks — 4480 latu.
Būtu jāpievēršas prēmiju piešķiršanas praksei. Ir nodokļu maksātāju uzturēti "kantori" (ieskaitot ministrijas), kuros vismaz daļai strādājošo galvenos ienākumus veido nevis pamatalgas, bet gandrīz garantētas prēmijas, kas faktiski degradē pašu prēmijas jēdzienu, ja ar to saprotam vienreizēju samaksu, kura var būt, bet kuras var arī nebūt.
Atsevišķas uzmanības vērti ir t.s. vadības līgumi. Tā nodēvētas piemaksas pie pamatalgas, ko saņem daļa ierēdņu. Šī "mode" uzradās deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad daudzi valsts pārvaldē strādājošie meklēja un atrada labāk atalgotu darbu privātajās struktūrās. Mērķis bija noturēt valsts darbā spējīgākos ierēdņus. Stāvoklis darba tirgū sen mainījies, vadības līgumi palikuši. Slēgt ar ierēdni vadības līgumu vai neslēgt — tas faktiski ir subjektīvs lēmums. Vadības līgumi kļuvuši par anahronismu, no kura būtu pilnībā jāatsakās.
Taupības režīma nākšana valdības darba kārtībā vērtējama kā negribēta un apstākļu uzspiesta, tomēr pozitīva iecere, kurā labi iederētos nopietnas pārmaiņas ierēdņu darba samaksas sistēmā, kas to standartizētu un padarītu konkurētspējīgāku. Arī tās, visticamāk, ļautu ietaupīt nodokļu maksātāju naudu.
Taupības režīma apstākļos būtu jālemj, kā efektīvi apkarot tos budžeta naudas negodprātīgas izmantošanas gadījumus, par kuriem palaikam uzzinām no plašsaziņas līdzekļiem. Nauda samaksāta par nenotikušām lekcijām, ministrijas ballīte nodēvēta par semināru, politiskais tūrisms — par braucienu pēc vērtīgas pieredzes. Nav dzirdēts, ka kāds par tādām lietām būtu saņēmis sodu.
Tas gan nav tipiski, tomēr atsevišķas pieminēšanas vērta ir situācija, kad budžeta naudiņa var (varbūt jau ir?) tikt izlietota amatpersonas kaprīzes dēļ. Aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP) ir liels zirgu mīļotājs un pazinējs. Viņš grib jātnieku goda sardzi, un pilnīgi iespējams, ka šī viņa iegriba realizēsies. Taupības režīma apstākļos. Varēsim teikt, ka izņēmums tikai apstiprina likumsakarību — ka taupām. Šajā jautājumā nav īsti zināma ne premjera, ne Tautas partijas nostāja. Ko tad, ja nākamais aizsardzības ministrs būs akvalangvisma fans? Meklēsim nāriņas Rīgas kanālam?
Finanšu ministrs Atis Slakteris atzinis, ka "valsts pārvaldē ir daudz vietu, kur var taupīt, tostarp arī Ministru kabineta līmenī". Turēsim pie vārda.