pants, ka sodīt drīkst tikai saskaņā ar likumu. Vēl spriedums paredz kompensāciju par morālo kaitējumu — 21 tūkstoti latu. Latvijas valdība var pārsūdzēt spriedumu ECT Lielajā palātā, un mūsu Ārlietu ministrija uzskata, ka to vajadzētu darīt. Lielā palāta var pieņemt lietu atkārtotai izskatīšanai, bet var arī nepieņemt.
Pamatu domāt, ka lieta tomēr nonāks Lielajā palātā, dod fakts, ka, lemjot Kononova lietā, ECT tiesnešu balsis sadalījās gandrīz līdzīgi: četri atbalstīja Kononova prasību, trīs bija par tās noraidīšanu.
Par Kononova partizānu grupas soda ekspedīciju Mazo Batu sādžā rakstīts daudz, turklāt kara laikā nomaļos nostūros linča tiesa nemaz nebija tik reta parādība. Bez visa pārējā (pieci nošauti vīrieši, vairākas nodedzinātas ēkas) tomēr atsevišķas akcentēšanas vērts ir fakts, ka soda ekspedīcija Mazajos Batos dzīvas sadedzināja trīs sievietes. Vienai no viņām pavisam drīz vajadzēja laist pasaulē bērnu. Citādi kā par zvērisku šādu izrēķināšanos nenosaukt, lai kādi arī būtu bijuši sādžas iedzīvotāju un Kononova cilvēku savstarpējie rēķini. Ir lietas, kuras normāli cilvēki neatļaujas nekādos apstākļos.
Eksperti Kononova lietā pamanījuši vairākas īpatnības. Vispirms jau ECT spriedums ir pretrunā ar tiesas iepriekšējo praksi, iztiesājot līdzīgus gadījumus. Pat nejuristam duras acīs, ka nozieguma noilguma jautājumā tiesa izlikās nezinām, ka Latvija neatkarību atguva tikai 1991.gadā. Pirms tam bija padomju vara, kad Kononovs un viņam līdzīgie oficiāli skaitījās "varonīgi partizāni". Par kādu tiesāšanu saistībā ar Mazo Batu traģēdiju varēja būt runa? Jāpiebilst, ka ECT uzdevumos neietilpst nacionālo tiesu spriedumu pārvērtēšana. ECT nav augstākā apelācijas instance, taču Kononova lietā iznācis tieši tā. Ja tiesa pārkāpj savas kompetences robežas, tam nevar nebūt nopietnu iemeslu.
Kononovs ir Krievijas pilsonis, un Krievijas valsts piedalījās prāvā kā trešā puse. Rodas iespaids, ka Kononova prāvas iznākumu kaut kādā mērā iespaidoja tas, ka viss ar Otro pasaules karu un uzvaru saistītais pēdējos gados Krievijā ir bezmaz vai pielūgsmes līmenī.
Jau nākamajā dienā pēc ECT sprieduma pasludināšanas Krievijas Ārlietu ministrija publiskoja komentāru, kurā pausts gandarījums par prāvas iznākumu. Tas ir saprotami. Tāpat kā Krievijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova Kononovam nosūtītā vēstule, kurā izskan zīmīga atziņa: "Uz jūsu pleciem ir gūlusies daļa smagā uzdevuma atbrīvot Eiropu no fašisma mēra. (..) Tiesas spriedums vēlreiz apliecina, ka nav pieļaujama un iespējama II pasaules kara rezultātu un vēsturiskā taisnīguma pārskatīšana."
Taču tālāk nāk balsis no krietni augstākiem plauktiem. Valsts domes priekšsēdētājs Boriss Grizlovs paziņojis, ka ECT spriedums "apliecinājis Vasilijam Kononovam izvirzīto apsūdzību juridisko un morālo absurdumu".
Savs viedoklis ir arī Federācijas Padomes priekšsēdētājam Sergejam Mironovam: "Kononova lieta ir viena no daudzajām renacifikācijas pazīmēm Baltijā, kur tiesas ar varas iestāžu atbalstu represē padomju varoņus un attaisno hitleriskos algotņus."
Vēstnieks un abu Krievijas parlamenta palātu priekšsēdētāji — katrs pa savam — pasaka vienu un to pašu. Krievija grib būt augstākais soģis vēstures izvērtēšanā, vismaz saistībā ar Otro pasaules karu un vismaz "zaudētajās teritorijās". Kara rezultāti ir labi zināmi, to pārskatīšana (tas nozīmētu citu Eiropas karti) nemaz nav iespējama, un nav arī dzirdēts, ka kāds grasītos to darīt. Taču propagandistiski "pārskatīšana" skan iespaidīgi. Mironova domu gaita ir apbrīnojami vienkārša: ja kādam nepatīk Staļins, tātad tam patīk Hitlers. Primitīvi, taču iedarbīgi.
Latvijā Kononovs ir vienīgais bijušais sarkanais partizāns, kuram tika izvirzīta apsūdzība kara nozieguma izdarīšanā un nolasīts notiesājošs spriedums. Citi tāpat spridzināja sliedes un darīja visu pārējo, kas nu partizānu karam raksturīgs, un tas valstiskā līmenī nevienam netika un netiek pārmests. Taču to oficiālā Krievija neredz, jo negrib redzēt. Droši vien nav nejaušība, ka tieši Kononovs ir vienīgais sarkanais partizāns, kas saņēmis dāvanu no bijušā Krievijas prezidenta Vladimira Putina. Labu rokaspulksteni.
Saistību ar Sarkano armiju un padomju okupācijas režīmu Baltijas valstīs Krievija skata kā indulgenci, un diemžēl šis skatījums radis kaut kādu sapratni un atsaucību Strasbūras tiesā.