Askolds Rodins: Nauda brīvās rokās

Visticamāk, šis slieksnis atbildīs Eiropas Savienībā (ES) visaugstākajam atļautajam — aptuveni 92 tūkstošiem latu. Grozījumu "dzinējspēks" ir premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) un finanšu ministrs Atis Slakteris (TP). Domājams, ka valdībā nekādas diskusijas nebūs, taču reāla grozījumu apspriešana sagaidāma Saeimā. Nenoliedzami pašlaik likumā "brīvai lietošanai" atvēlētie desmit tūkstoši latu, ņemot vērā inflāciju, varbūt kādreiz arī varētu tikt pārskatīti palielinājuma virzienā. Taču turpat desmit reižu un vēl krīzes apstākļos? Nav jēdzīgas argumentācijas, kāpēc tas jādara tieši tagad, situācijā, kad nav īstas skaidrības pat par nākamā gada budžetu, kuru samazinājuma virzienā valdība teikusies grozīt jau agrā pavasarī. Nevar vienlaikus pasludināt taupības režīmu un palielināt to sabiedriskās naudas apjomu, kuras izmantošanas lietderība ir grūti pārbaudāma. Trūkst loģikas. Nepārliecinoša ir finanšu ministra atsaukšanās uz to ES valstu praksi, kurās šie "brīvās tērēšanas" sliekšņi patiešām ir augstāki. Slaktera teiktais, ka "mēs esam stiprāki, gudrāki, labāki, godīgāki nekā Eiropā" var pretendēt uz vietu tautas mutvārdu garamantu tīnē. Ne jau no zila gaisa rauts, ka korupcijas jomā Latvija pieder pie ES "attīstītāko" valstu gala, un jau tāpēc vien nav pamata apgalvot, ka esam "godīgāki nekā Eiropā". Tāpat ir aplami domāt, ka "sliekšņa" paaugstināšana ļaus kaut cik manāmi samazināt ierēdņu skaitu. Neapmierinātiem uzņēmējiem it kā būšot tiesības apstrīdēt lēmumus par šādiem iepirkumiem, tikai lielas jēgas no šīm tiesībām nav. Tiesāšanās ir ilgstošs prieks. Te ir kāda labi iestrādāta pretruna. Ja iestāde ir iepirkusi, teiksim, datorus, tie tai vajadzīgi drīzumā, un tā nevar gaidīt (var paiet pat gadi) administratīvās tiesas lēmumu, ja iepirkums ticis apstrīdēts. Tāpat diezgan ačgārna šķiet kārtība, ka iepirkuma rezultāts tiek publiskots pēc tam, kad jau noslēgts līgums ar piegādātāju. Vajadzētu būt otrādi. Arī apstrīdēšanas izskatīšana būtu jāpaātrina. Publisko iepirkumu likums, dabiski, nav pati pilnība. Par valsts iestāžu un pašvaldību iestāžu rīkotajiem konkursiem dzirdētas dažādas nelāgas lietas, visbiežāk, ka konkursā izvirzītajām prasībām vislabāk atbilst kāds tā rīkotāju jau iepriekš noskatīts pretendents. Nav grūti iedomāties, pēc kādiem kritērijiem noskatīts pretendents. Taču premjers un finanšu ministrs sazin kāpēc norūpējušies tikai par, viņuprāt, pārlieku zemo "brīvas tērēšanas" slieksni. Bez visa pārējā nav dots sliekšņa krasas paaugstināšanas ekonomiskais pamatojums. Iepirkuma konkursi — tā tomēr ir kāda nebūt naudas izlietojuma kontrole. Birokrātijas par daudz? Droši vien arī te kaut kas pamaināms, taču ietaupīt, vājinot kontroli pār sabiedriskās naudas izlietošanu, — tas ir tāds diskusijas vērts priekšlikums. Lai tiktu pie ES fondu naudas, jātiek cauri bieziem jo bieziem birokrātijas džungļiem. Tā arī ir sabiedriskā nauda, tikai labi aizsargāta no negodīgiem tīkojumiem. Valsts un pašvaldību iepirkumiem ir kāda ļoti būtiska priekšrocība — garantija, ka tie tiks apmaksāti, un tieši šī iemesla dēļ tie ir un būs pievilcīgi. Taču valsts un pašvaldību budžeti — tā ir sabiedriskā nauda, kas būtu jātērē maksimāli lietderīgi. Te nu parādās tas, ko pieņemts dēvēt par cilvēka faktoru, un ar šo faktoru saistītie korupcijas riski. Tagadējie desmit tūkstoši latu arī nav nekāda smiekla nauda, par to var nopirkt tīri labu automašīnu. 92 tūkstoši jau velk uz nelielu kuģīti. Ja, kā šajā gadījumā, nav dots skaidri saprotams pamatojums tam, kāpēc tiek vājināta budžeta naudas izlietojuma kontrole, var ļaut vaļu pieņēmumiem. Piemēram, pieļaut, ka pastāv sakarība starp valsts pasūtījumu saņemšanu un politisko partiju finansēšanu. Ekonomiski grūtos laikos politiķi var sniegt palīdzīgu roku uzņēmējiem, kas finansiāli pabalstījuši viņu partijas — tieši vai pastarpināti. Roka roku, abas melnas. Sabiedrībai ir svarīgi, lai publiskie iepirkumi būtu caurskatāmi. Par tādiem tos arī līdz šim bija grūti uzskatīt. Ja Slaktera un Godmaņa iecere realizēsies, mainīsies tikai tas, ka faktiski nekontrolēti izlietotās budžeta naudas daudzums pamatīgi pieaugs. Un to nu nedrīkstētu pieļaut.