Askolds Rodins: Oranžās revolūcijas līkloči

Svētdien gaidāmās Kijevas mēra un pilsētas padomes deputātu vēlēšanas var kļūt par kārtējo pārbaudījumu. Politika politikai, taču Ukrainas ekonomika attīstās stabili un itin pieklājīgā tempā: pēdējos septiņos gados iekšzemes kopprodukta pieaugums caurmērā sasniedza 7,4%. Politiskās nestabilitātes salīdzinoši nelielajai ietekmei uz ekonomiku ir diezgan vienkāršs izskaidrojums. Saskaitīts, ka aptuveni 40% Augstākās Radas (parlamenta) deputātu nāk no darījumu cilvēku aprindām. Tie ir visās trijās Radas lielākajās frakcijās, kurās, kopā ņemot, ietilpst turpat 90% deputātu. Politikā ienākušie biznesa ļaudis dabiski ietekmējuši arī partiju programmu saturu, tāpēc Ukrainas ekonomiskā politika ir tautsaimniecības attīstībai labvēlīga. Pēc pagājušā gada Radas ārkārtas vēlēšanām vairs ne tik ļoti, kā pirms četriem gadiem promaskaviskā Viktora Janukoviča Reģionu partija palika opozīcijā, koalīciju izveidoja "oranžie", "piepērkot" kādu no sīkpartijām.Ar visu to koalīcijai parlamentā ir trausls pāris balsu vairākums. Te jāatceras, ka "oranžie" bija monolīts spēks tikai pāris mēnešu, revolūcijas laikā. Tagadējās premjerministres vadītais Jūlijas Timošenko bloks (JTB) bija prezidenta Viktora Juščenko partijas Mūsu Ukraina (MU) sabiedrotais un vienlaikus arī konkurents. Piedevām Juščenko partijai taktisku apsvērumu dēļ nācās veidot vēlēšanu apvienību ar arīdzan prorietumniecisko partiju Tautas pašaizsardzība, kuras intereses nevar neņemt vērā. Lielās lietās sabiedrotie, Timošenko un Juščenko vienlaikus ieslīguši sāncensībā, tomēr katrs paliekot savā tagadējā lauciņā. Ar Timošenko vārdu saistās, piemēram, pēcdzemdību pabalsti jaunajām māmiņām. Tieši viņa dialogā ar Gazprom panāca, ka Krievijas monopoluzņēmums vairs nerunā ultimātu valodā. Savukārt Juščenko gatavojas iesniegt Radā likumprojektus, kas paredz likvidēt totalitāro režīmu simboliku un noteikt labvēlīgu tiesisko statusu Ukrainas pēckara nacionālajiem partizāniem, kurus Kremļa propaganda parasti dēvē par "banderoviešiem" Tā ir cīņa par to, kurš būs saimnieks, un kurš — priekšstrādnieks uz integrāciju Rietumu pasaules struktūrās orientētajos politiskajos spēkos. Pašlaik Timošenko "pēc punktiem" stabili apsteidz Juščenko. Brīžam pat šķiet, ka Timošenko provocē Juščenko atlaist Augstāko Radu un izsludināt jaunas ārkārtas vēlēšanas. Pagājušajā nedēļā Juščenko tā arī neizdevās nolasīt gadskārtējo uzrunu: tribīni un prezidiju bija bloķējuši JTB deputāti, kas prasīja iekļaut darba kārtībā likumprojektus, kuri, viņuprāt, varētu ierobežot inflāciju, kura šogad sasniegusi 9,7%. Juščenko nācās teikt runu televīzijā. JTB rīcība vērtējama, mazākais, kā necieņas izpausme gan pret pašu prezidentu, gan prezidenta institūciju. Taču Juščenko labi zina reālo stāvokli un jau pateicis, ka nekādā gadījumā neatlaidīs parlamentu. Pagājušās nedēļas pēdējā darba dienā Rada nobalsoja par grozījumiem Ministru kabineta likumā, kas "Kučmas lāstu" faktiski padara par spēku zaudējušu — valdība atkal ir atbildīga prezidenta priekšā, prezidents atguvis arī citas (ne visas) agrākās tiesības. Par grozījumiem balsoja arī JTB frakcijas deputāti, pamatojot to ar rūpēm par vienotības saglabāšanu. Tā tas, protams, varētu būt, tomēr grūti noticēt, ka Timošenko tik lēti pamestu sacensības arēnu. Tāpēc ticami izklausās no politikas aizkulisēm plašsaziņas līdzekļos ieklīdusī ziņa, ka JTB sagatavojusi radikālus konstitūcijas grozījumus, pēc kuru pieņemšanas Ukraina kļūtu par parlamentāru republiku. Taču, lai šāds balsojums iegūtu likuma spēku, vajadzīgs konstitucionālais vairākums, un pie tā JTB var tikt tikai tad, ja izdodas vienoties ar Reģionu partiju. Šāds variants nemaz neliekas tik neiedomājams, ja ņemam vērā, ka Janukoviča partija gan palikusi promaskaviska, tomēr nevar teikt, ka tā joprojām skatītos Kremlim mutē. Tam par labu liecina pazīstamā krievu šovinista Maskavas mēra Jurija Lužkova Sevastopolē Krievijas Melnās jūras flotes dibināšanas gadskārtā teiktie vārdi, ka Sevastopole atkal var kļūt par Krievijas pilsētu — ja Ukraina neatteiksies no domas par NATO. Oficiālā Krievija neapstrīd Ukrainas teritoriālo integritāti, un šis fakts ir dokumentēts. Lužkovs vairs nav maskaviešu ievēlēts, bet gan no Krievijas prezidenta amatā apstiprināts mērs. Tātad valsts ierēdnis un ierēdnis nedrīkst publiski paust viedokli, kas atšķiras no valsts oficiāli paustā. Lužkovu Kijeva iekļāva melnajā sarakstā, taču Maskavā viņš pa kaklu nedabūja. Tas nozīmē, ka viņa "ekspromts" bija sankcionēts un jāsaprot kā Maskavas brīdinājums Kijevai.