Askolds Rodins: Pieteikta vietu maiņa

Nesen parādījās trešais: atgriešanās pie deviņdesmitajos gados praktizētajiem valūtas operāciju ierobežojumiem, taču rublim tas nozīmētu konvertējamības zaudēšanu. Budžets ar pārpalikumu un stabila nacionālā valūta pēdējos gados bija viens no sabiedrības optimisma pamatiem. Pirms nedēļas Krievijas finanšu ministrs darīja zināmu, ka budžets jābalsta uz prognozi, ka naftas barela cena būs 50 dolāru. "Treknie gadi" pagājuši. Uz šī fona vērojama politiskā rosība, kas liecina, ka Krievijā valdošajā "brigādē" iestājies apjukums, varbūt pat sākusies klusa panika. Pirms divām nedēļām Federālajai sapulcei teiktajā uzrunā prezidents Dmitrijs Medvedevs nāca ar priekšlikumu izdarīt grozījumus konstitūcijā, pagarinot Valsts domes pilnvaru termiņu līdz pieciem gadiem, prezidenta pilnvaru termiņu — līdz sešiem. Interesanti, ka laikā, kad tika teikta uzruna, konstitūcijas grozījumu teksts nebija pat melnraksta stadijā. Lai nu paliek Dome — Krievijā pašlaik tā vienkārši ir balsošanas mašīna, kas nepārstāv sabiedrības intereses, un tuvākajā laikā diezin vai kas mainīsies. Pagājušajā nedēļā grozījumi nonāca Domē, un sākotnēji klīda runas, ka tos vienā dienā pieņems visos trijos lasījumos, tomēr nē, pieņēma tikai pirmajā. Piebremzēja, taču Domes priekšsēdētājs Boriss Grizlovs ir pateicis, ka grozījumi tiks pieņemti ziemas sesijā, t.i., jau šogad. Grozījumi, dabiski, neattieksies uz pašreizējo prezidentu, tie ir viņa dāvana nākamajam. Nav dzirdēts jēdzīgs skaidrojums, kāpēc Medvedevs to darīja ar tādu skubu — tikai pusgadu pēc inaugurācijas. Nav seguma viņa vakar teiktajam, ka nēsājis šo priekšlikumu sevī jau piecus gadus. Atliek tikai cits variants: sākusies operācija "Putina atgriešanās Kremlī". Turklāt atgriešanās uz diviem sešu gadu termiņiem. Darbs pie Vladimira Putina atgriešanās Kremļa saimnieka krēslā droši vien sākās jau ar Medvedeva ievēlēšanu prezidenta amatā. Nav zināms, kā tas būtu noticis "dabiskos apstākļos", taču iejaucās pasaules finanšu krīze. Ja Maskavā patiešām ticēja, ka Krieviju krīze neskars, tas neko labu par Krievijas pārvaldītājiem neliecina. Protams, var visā vainot plīsušo Amerikas hipotekāro kredītu burbuli, taču tas nedod risinājumu problēmām, kas samilzušas pašā Krievijā. Zolītes terminoloģijā runājot, pieteikta vietu maiņa. Uzrunā izskanējušās muļķības par Krieviju kā jaunu pasaules finanšu centru un rubli kā rezerves valūtu Medvedevs paķēra līdzi bagāžā, kad sestdien piedalījās Vašingtonā G20 valstu vienas dienas samitā. Dabiski, dzirdīgas ausis neatradās. Tāpat kā ieteikumam "pievilkt skrūves" finanšu jomā. Par apjukumu Krievijas varas Olimpā liecina vēl kāds fakts. Novembra otrajā nedēļā Maskavā notika gadskārtējā Krievijas augstākās militārās vadības sanāksme, kurā tradicionāli piedalījās augstākais virspavēlnieks — valsts prezidents. Tradīcija līdz šim nav ievērota tikai vienu reizi — 1996.gadā, kad prezidents Boriss Jeļcins nevarēja to izdarīt veselības stāvokļa dēļ. Medvedevs sanāksmi vienkārši ignorēja, jo tajā, visticamāk, nāktos atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem atbilžu, domājams, nemaz nav. Militārpersonu vidē pašlaik notiekošā bruņoto spēku reforma (tā krietni apcirps ģeneralitāti un atstās bez darba pusi tagad dienošo virsnieku) ir stipri nepopulāra. Tāpat nākamgad bija paredzēts par 27% palielināt militāros izdevumus, kuriem būtu jāsasniedz aptuveni 40 miljardi dolāru. Jaunajos apstākļos tas diezin vai būs iespējams. Premjera amats, kas Putinam un viņa komandai pavasarī likās gana labs, lai tajā pavadītu laiku līdz kārtējām (vai ārkārtas) prezidenta vēlēšanām, krīzes apstākļos kļūst par slogu. Krievijas caurmēra pilsoņi ekonomisko stāvokli saista ar valdības un vispirmām kārtām premjera darbu. Prezidents — tas ir kaut kas ikdienas raizēm pāri stāvošs, un tieši tāpēc Putins, visticamāk, drīzumā atgriezīsies Kremlī. Iespējamākais iemesls — ar rubļa devalvāciju saistīta Medvedeva demisija. Sak, netiku galā, neņemiet ļaunā. Putins tautā joprojām ir populārs, un šī popularitāte ir viens no "vertikālā režīma" stabilitātes balstiem. Krīzi Krievijā pašlaik ikdienā izjūt tikai "augšas": oligarhi summāri zaudējuši aptuveni 300 miljardus dolāru. Tomēr vērtspapīru cenu krišanos izjūt tikai to turētāji, un tādu ir nepilni trīs procenti valsts iedzīvotāju. Taču pēc kāda laika krīzes sekas sāks izjust arī sabiedrības "apakšas", un visu pie varas esošo (arī Medvedeva) interesēs ir tagadējā autoritārā režīma saglabāšana, nenobraucot līdz klajai diktatūrai. Un tam Putins ir labāks garants nekā Medvedevs.