Pie varas esošie sarosījušies un arvien biežāk uzrodas publiskajā telpā, lai runātu par referenduma kaitīgumu. Vakar Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) kā irbīte tekalēja no radio uz televīziju, taču neko būtiski jaunu nepateica. Līdzīgi ir arī ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi un Saeimas koalīcijas frakciju vadītājiem. Satversmes grozījumu pretinieku galvenie argumenti: būs "politiskais haoss", "mazākuma diktatūra", tiks "iedragāta demokrātija".
Ir daudz t.s. banālo patiesību, taču tieši tās parasti ir vistuvāk īstenībai. Piemēram, ka nekas nevar ne uzdīgt, ne augļus nest, ja pa priekšu nav sēkla kaisīta. Un referenduma gadījumā tā sēklas kaisītāja bija Latvijas šolaiku politiskā elite.
Nevar teikt, ka tikai pilsoņi neuzticas politiskajai elitei, arī politiskā elite neuzticas saviem vēlētājiem. Vislabāk to ilustrē Tautas partijas (TP) pagājušajā nedēļā izskanējušais aicinājums ignorēt referendumu. Aģitācija balsot par vai pret ir normāla lieta, turpretim aicinājums neizmantot Satversmē dotās politiskās tiesības vērtējams kā novirze no normas. Politiskā perversija. Individuāls lēmums neizmantot savas tiesības ir viena lieta, partijas aicinājums to nedarīt — pavisam cita.
Ir jābūt ļoti zemās domās par saviem vēlētājiem, ja tiek pieļauta iespēja, ka viņi, sliktu ļaužu musināti, kā tādi kuiļi pie katras izdevības metīsies atlaist pašu ievēlēto Saeimu un taisīt "politisko haosu". Vēlētāji vairs nav vakarējie. Tās bija 6.Saeimas vēlēšanas, kad pie urnām lielā skaitā devās politiski bezatbildīgi jaunajā dzīvē vīlušies cilvēki, un mēs tikām pie politiski mazatbildīga parlamenta. Politiski bezatbildīgi vēlētāji, dabiski, ir arī tagad, tikai to ir krietni mazāk. Savukārt nereāliem solījumiem ticoši allaž ir bijuši un būs, un nekas tur nav glābjams.
Vakar rīta pusē Ivars Godmanis nedaudz atšķirīgiem vārdiem divas reizes pateica vienu un to pašu, proti, ja pilsoņi ir vīlušies kādā politiķī vai partijā, nākamajās vēlēšanās var par tiem nebalsot. Taisnība, tāda pieredze ir. Šķietami uz ilgāku palikšanu atnākušie sociāldemokrāti izlidoja no Saeimas, un viņu iespējas atgriezties — tas ir liels jautājums. Pašām partijām atkal iekļūstot Saeimā, vēlētāji mēdz atsijāt pat pie šo partiju "resnā gala" piederošus, taču neglīti izdarījušos cilvēkus. Atcerēsimies vien Ingrīdu Ūdri un Jāni Straumi. Bija par ko. Arī 9.Saeimā ir daži deputāti, kurus pēc diviem gadiem labāk nemaz nelikt sarakstā.
"Varas būšanas" uzlabošanas temats publiskajā telpā parādās diezgan periodiski. Priekšlikumi bijuši visādi: tautas vēlēts prezidents, tiesības atsaukt deputātus, aizliegums deputātiem mainīt politisko piederību, tehnisks Ministru kabinets utt. Pie priekšlikumu virknes piederēja arī pilsoņu tiesības atlaist Saeimu. Citi palika, kur bijuši, taču šis "viens no" sāka ceļu uz dzīvi. Lai rosinātu referendumu, bija jāsavāc paraksti. Daudz parakstu. Tie tika savākti, un ar krietnu uzviju. Nelaikā nākušai iecerei tāda atbalsta nebūtu. Vēl pirms četriem pieciem gadiem tai nebūtu vajadzīgā atbalsta. Taču tieši pēdējos gados Saeimas deputātiem, šķiet, tā pa īstam "pielecis", ka pēc ievēlēšanas nākamos četrus gadus viņiem patiešām neko nevar izdarīt. Dabiski, ja neiznāk tā gruntīgāk saskrieties ar likumu. Kā savulaik Valdim Krisbergam, bet aizpērn — Jānim Boldānam.
Ja žurnālists darbā regulāri piedzersies, viņu pilnīgi noteikti atlaidīs. Ja to pašu darīs Saeimas deputāts, viņu pilnīgi noteikti tikai noliks izgulēties un ieteiks ārstēties. Jo atlaist nevar. Ja avīze slikti strādās, tā izputēs vai zaudēs neatkarību. Lai cik slikti strādātu Saeima, četri saglabāšanās gadi tai garantēti. Iespēja priekšlaikus zaudēt deputāta krēslu neapšaubāmi rosinātu visas "100 gaišākās galvas" strādāt ražīgāk un vēlētājiem caurskatāmāk.
Acīm redzot pietiekami liela sabiedrības daļa ir nobriedusi izmantot Godmaņa minēto iespēju nebalsot par partijām un politiķiem, kuros nācies vilties. Tikai ar tiesībām paātrināt brīdi, kad varēs nebalsot. Referendums — tā ir divu savstarpēji izslēdzošu ideju konfrontācija: atstāt visu, kā bijis, vai mainīt spēles noteikumus. Viss patiesībā ir vienkārši.
Un pēdējais. Nav labi blēdīties un stāstīt, ka gadījumā, ja referendumā pārsvaru gūs tie, kas atbalsta pilsoņu tiesības atlaist Saeimu, viena desmitā vēlētāju daļa varēs pateikt deputātiem: "Ar mantām uz izeju!" Realizēs savu "mazākuma diktatūru", un tādējādi "dragās demokrātiju". Tā nav taisnība. Desmitā daļa vēlētāju varēs tikai rosināt Saeimas atlaišanu. Atlaist vai nē — par to būs jārīko referendums.