Askolds Rodins: Roka roku tomēr mazgā

Priekšstatus par šo mijiedarbību cilvēkiem rada gan plašsaziņas līdzekļi, gan personiska domu apmaiņa. Ir pavisam brutāli gadījumi, kad viss it kā būtu pavisam skaidrs, tikai seku nekādu. Kā klasisku piemēru varam minēt pat no augstām tribīnēm piesaukto Lattelekom t.s. jumta līgumu un 40 tūkstošus latu, kurus kā ziedojumu saņēma 5.Saeimā pārstāvētā LNNK. Tas gan notika pirms 15 gadiem, tagad tā vairs nedara. Tuvāk mūsdienām ir lēmums par priviliģēta stāvokļa noteikšanu mazajām HES. Starp citu, Zaļo partijas iniciatīva, kas nes taustāmu labumu nelielai cilvēku grupai un smagi kaitē dabai, tātad neatbilst plašākas sabiedrības interesēm. Droši vien pastāv naudiska saikne, tā vienkārši nav uztaustīta. Acīs krītošas bija 8.Saeimas debates par grozījumiem azartspēļu likumā: kur ierīkotas — bēniņos vai pagrabos — azartspēļu zāles ir sabiedrību demoralizējošas un jaunatni maitājošas un kur — normāls, varbūt ne īpaši cienījams, taču pilnīgi legāls bizness. Oda pēc naudas, tomēr tā palika neredzēta. Ap to pašu laiku Saeimā paklīda spārnotā frāzīte, ka muļķim nevajag maksāt, tāpat nobalsos. Vjačeslava Dombrovska pētījuma vērtību nosaka pieeja, nevis vienuviet savelkot visiem zināmus gadījumus, bet gan salīdzinot uzņēmumus, kas materiāli atbalstīja politiskās partijas, ar tiem, kas to nedarīja. Protams, runa ir par ekonomiski samērojamiem uzņēmumiem. Par salīdzināšanas bāzi ņemts apgrozījums, rādītājs, kuru atšķirībā no peļņas uzņēmumi nemēdz noblēdīt. Uzņēmumu datubāzē autors atlasījis vairāk nekā 800 uzņēmumu, kas tā vai citādi saistīti ar politiku un politiķiem, pretim liekot tādus, kas no politikas un politiķiem turas tālāk. Te jāuzsver, ka minētais uzņēmumu skaits ir pietiekami liels, lai būtu pamats vispārinājumam. Runa nav par dažiem gadījumiem, kas var būt nejaušības rezultāts, bet gan par pietiekami skaidri iezīmējušos tendenci. Pētītais laika posms — 8.Saeimas vēlēšanas. Šīs vēlēšanas ir zīmīgas tāpēc, ka tajās notika divi pārsteigumi. Latvijas ceļš (LC) bija piedalījies visās valdībās kopš 1993.gada, taču 8.Saeimas vēlēšanas nozīmēja tā klīnisko nāvi, tas nespēja pārvarēt 5% barjeru. Tikpat negaidīts bija "mācītāju" partijas triumfs. Pētījums rāda, ka pēc tam treknāka dzīve sākās tiem uzņēmumiem, kas bija likuši naudu uz "pareizo zirdziņu", savukārt aiz svītras palikušā balstītāji varēja sākt rēķināt mīnusus. Gadu pēc vēlēšanām caurmēra uzņēmumam, kurš bija ziedojis LC, apgrozījums kritās par 20%, bet uzņēmumam, kas atbalstīja Latvijas Pirmo partiju, apgrozījums pieauga par 34%. Šie skaitļi pierāda, cik nozīmīgi uzņēmuma sekmēm ir pareizi politiski sakari. Nebūtu pareizi domāt, ka visi cilvēki, kas ziedojuši naudu politiskajām partijām, to vien dara, kā gaida, kad tā nāks atpakaļ ar uzviju. Taču daļa ziedotāju gaida gan, un, kā redzams, nepaliek gribot, un ir skaidrs, ka šī gribot nepalikšana ir politiķu apzinātas darbības rezultāts. Citiem vārdiem sakot, atkal jāatgriežas pie nepārejoša temata — korupcijas un tās izskaušanas. Savulaik un, cik zināms, ne gluži no pavisam brīvas gribas mūsu politiķi nodibināja KNAB — represīvu iestādi, kuras uzdevums ir cīņa pret korupciju. No sākta gala KNAB nav bijis bezzobains, tāpēc iemantojis nelabvēļus. Tagad pirmo reizi tā darbības laikā kārtīgas ziepes sanākušas pašam KNAB. Nozagta paliela nauda, un aizdomās tiek turēti KNAB cilvēki. Acīmredzot gaidāmi tiesas darbi, pašlaik vēl nav zināms arī KNAB priekšnieka tālākais liktenis — atlaidīs, neatlaidīs. Redzēsim. Latvija nedrīkst līdzināties tām ES jaunajām dalībvalstīm, kas grib tikt vaļā no specializētām korupcijas apkarošanas institūcijām. ES pašlaik prezidējošajā Slovēnijā valdības līmenī skanējušas runas, ka mūsu KNAB Slovēnijas līdzinieks esot dārgs un nevajadzīgs. Slovākijas tieslietu ministrs savas valsts pretkorupcijas tiesu nodēvējis par fašistisku institūciju. Notikumu ar pazudušo naudu nedrīkst izmantot par ieganstu, lai KNAB "likvidētu kā šķiru". Likumdošanas ceļā pārveidojot līdz nepazīšanai, ar kaut ko apvienojot, vai kādam īpaši pakļaujot, vienkāršāk sakot, radot apstākļus, kas padarītu KNAB neefektīvu, neļaujot tam strādāt, bet atstājot rosīšanās brīvību tiem politiķiem, kuru galvenais mērķis ir nodrošināt dažiem uzņēmumiem zaļāku dzīvi.