Vienlaikus nāk lielāka skaidrība ASV un Krievijas attiecībās, kas Džordža Buša prezidentūras pēdējos mēnešos bija stipri vēsas. Februārī Minhenes konferencē ASV viceprezidents Džo Baidens paziņoja, ka ASV un Krievijas attiecības vajadzētu "pārlādēt".
Baraks Obama patiesībā dara to pašu, ko pirms astoņiem gadiem darīja viņa priekšgājējs: pieņem, ka pretrunīgos jautājumos iespējamas konstruktīvas sarunas ar Krieviju. Obamas tikšanās ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu gaidāma aprīļa sākumā Londonā. Savulaik Bušs pēc tikšanās ar toreizējo Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu atzina, ka, ieskatoties tam acīs, saredzējis viņa dvēseli. Vilšanās Putinā un viņa Krievijā nāca pamazām, un punktu visam pielika augusta "triju dienu karš".
Lielu satraukumu sabiedrībā radīja presē nonākusi informācijas noplūde no Baltā nama par vēstuli, kuru Obama nosūtījis Medvedevam un kurā esot likts saprast, ka ASV varot revidēt jautājumu par pretraķešu sistēmas izveidošanu Polijā un Čehijā, ja Krievija palīdzēšot atturēt Irānu no kodolieroču un tāla darbības rādiusa raķešu ražošanas. Vēlāk sekoja skaidrojums, ka vēstule patiešām nosūtīta, taču tajā nav piedāvāts darījums. Vēstulē vienkārši esot atgādināts, ka pretraķešu sistēma paredzēta, lai aizsargātos pret Irānas vai Ziemeļkorejas raidītām raķetēm un tā nekādā gadījumā nenozīmē draudus Krievijai.
Patiesībā doma, ka sadarbībā ar Krieviju ir iespējams vest mullas pie prāta un apturēt Irānas kodolprogrammu, drīzāk ir vēlēšanās ticēt ilūzijai. Irānai kodolieroču radīšana ir "nacionālās idejas" lieluma iecere, un Krievija to reāli nevar ietekmēt. Cita lieta, ka Krievija varētu atteikties no modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu pārdošanas Irānai, taču par to nekas nav dzirdēts. Krievija vai nu patiešām tic, ka Irānas raķetes var tikt raidītas tikai uz rietumiem un nekādā gadījumā uz ziemeļiem, vai arī šo apstākli kā pašlaik neaktuālu vienkārši neņem vērā.
Duālistiska ir arī Krievijas attieksme pret NATO militāro misiju Afganistānā. Krievija atļāvusi transportēt cauri savai teritorijai Afganistānā izvietotajam NATO kontingentam domātas nemilitāra rakstura kravas. Taču tajā pašā laikā Krievija mierīgi noraudzījās, kā tās satelītvalsts Kirgizstāna lauž līgumu par apgādei vitāli svarīga lidlauka turpmāku izmantošanu. Acīs duras, ka tas noticis tūlīt pēc tam, kad Krievija tika piešķīrusi Kirgizstānai divus miljardus dolāru lielu aizdevumu. Tādas sakritības nemēdz būt nejaušas. Tikai — tāpat kā Irānas gadījumā — Krievija nav sapratusi vai neņem vērā to, kas varētu sekot, ja NATO kontingentu evakuētu no Afganistānas un varu šajā valstī atkal sagrābtu islāma fundamentālisti.
Briseles sanāksmē ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone uzsvērusi, ka attiecībās ar Krieviju "jāvirzās uz priekšu". Turpat Briselē pasakot, ka nemainīgas paliks attiecības ar Krievijas kaimiņvalstīm, atsevišķi pieminot Baltijas valstis un Gruziju. Izskanēja nosodījums energoresursu izmantošanai, lai izdarītu politisko spiedienu, gan nepasakot, kuras valsts rīcība tikusi nosodīta.
Ir diezgan skaidrs, ko ar "virzīšanos uz priekšu" saprot ASV jaunā administrācija. Cita lieta, ka Krievija, kas paudusi gandarījumu par Briselē pieņemto lēmumu, ar šādu virzīšanos varētu saprast kaut ko pilnīgi pretēju.
NATO durvis joprojām ir atvērtas Ukrainai un Gruzijai, taču Krievija darīs visu iespējamo, lai tās nekļūtu par alianses dalībvalstīm. Uz ko Krievija ir spējīga, labi kļuva redzams pērn augustā Gruzijā. Krievijas militārajai uzvarai līdzi nāca divu Gruzijas provinču valstiskās neatkarības atzīšana. Gruzijas teritoriālās integritātes jautājumā vismaz pārskatāmajā nākotnē kompromisi nav iespējami.
ASV un Krievijas attiecību būtiska "pārlādēšana" neizskatās sevišķi cerīgi. Tas tāpēc, ka pastāv principiāli atšķirīga pieeja politikas procesam. Krievija ir noteikusi savu tā dēvēto interešu zonu, kurā tā grib būt atļāvēja un aizliedzēja, sodītāja un uzteicēja. Varam, protams, runāt par anahronismu, taču nevar neņemt vērā tā pastāvēšanu, un Krievija šīs pašas izdomātās "tiesības" aizstāvēs ar zobiem un nagiem. Turklāt ir veltīgi cerēt, ka Krievijas tagadējais režīms varētu koriģēt savu vērtību sistēmu, tuvinot to demokrātiskās valstīs pieņemtajai.