Šonedēļ apritēja simt dienu, kopš zvērestu nodevis un amatā stājies tagadējais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Medvedevam nekādas programmas, ko pavērtēt kā savulaik Rūzveltam, nebija, ja, protams, par tādu neuzskatām viņa solījumu pastiprināt cīņu pret korupciju, ko varētu vērtēt arī kā akmeni priekšgājēja dārziņā. Arī par ievēlētu Medvedevu grūti uzskatīt — cilvēki, tie, kas to tiešām darīja, balsoja par kandidātu, kuru Vladimirs Putins uzrādīja kā pareizā ceļa gājēju. Krievijas prezidents Medvedevs saka labi uztveramus vārdus. Spilgtākais viņa "valdīšanas laika" notikums — uzbrukums Gruzijai — objektīvi nevar būt ne viņa iecere, ne iniciatīva.
Taču šo un to pirmajā acu uzmetienā ne visai saprotamu viņš ir izdarījis gan. Augstos amatus zaudējuši cilvēki, kas tika uzskatīti par tagadējā valdības vadītāja Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem un ieroču biedriem politikas veidošanā viņa prezidentūru laikā. Piemēram, Sergejs Ivanovs zaudējis valdības pirmā vicepremjera amatu, kļūstot par vienkārši vicepremjeru, Federālā drošības dienesta (FDD) direktors Nikolajs Patruševs zaudēja savu ļoti ietekmīgo amatu, un tagad ir Drošības padomes (DP) sekretārs. Vicepremjers un DP sekretārs, tas arī nav maz, tomēr — zemāki plaukti. Neskaitot personisko saikni, Putina rīcībā ir "Medvedeva savaldīšanas" mehānisms, kuru diezin vai vajadzēs likt lietā. Nebūdams partijas Vienotā Krievija (VK) biedrs, Putins paradoksālā kārtā ir šīs partijas priekšsēdētājs. Savukārt šai partijai Valsts domē pieder konstitucionālais vairākums, un tā var rosināt un īstenot prezidenta atstādināšanas procedūru.
Medvedevs parakstīja dekrētus par Putina "čomu" pazemināšanu rangā, bet Putins — izlikās "par beigtu". Skaidrs, ka šāda veco kadru degradēšana nevarēja notikt bez Putina ziņas. Vēl vairāk, ir pamats domāt, ka cīņas biedru pārlikšana zemākos politikas plauktos pieder pie kaut kāda "Putina plāna" attiecībā uz viņa paša nākotni.
Savulaik daudz tika runāts un rakstīts, kā gan Putins izmanīsies "palikt aizejot". Panākt prezidenta amata pilnvaru pagarināšanu ("trešais termiņš") Putinam nenāktos grūti, taču viņš saprata, ka tas nozīmētu neatgriezenisku diskreditāciju starptautiskā līmenī.
Putins gan pačīkstēja, ka astoņus amata gadus rāvies "kā vergs galerā", taču pelnītā atpūtā vis nedevās. Kļuva par premjeru. Tiesa, Krievijā valdības vadītājs ir amatpersona, kuru prezidents var atbrīvot no darba jebkurā laikā un bez paskaidrojumu sniegšanas. Prezidenta griba, un viss. Konkrētajā gadījumā pretinde ir iespēja iedarbināt impīčmenta mehānismu.
Daudz šķēpu lauzts par to, vai pienāks brīdis, kad Medvedevs tā īsti apzināsies, ka viņš ir pavisam īsts prezidents un var likt Putinam pastāvēt pie ratiem. Neliks, jo Medvedevs ir īstens putinietis, kurš to apliecinājis darbos. Ar Medvedeva rokām Putins pastūma tālāk no reālās varas cilvēkus, kuri viņam pašam palīdzēja nākt pie varas un izveidot loloto varas vertikāli. Ivanovs, Patruševs un citi ietekmi zaudējošie "Putina brigādes" ļaudis ir Putina vienaudži vai ilgi ar viņu saistīti cilvēki, kuri zina ne tikai viņa parādes, bet arī vājās puses. Nav grūti iedomāties, ka neformālās saiešanās reizēs tie skatījās uz Putinu kā uz pirmo starp līdzīgajiem. Tieši tāpēc tie nākotnes Putinam kļuva nevajadzīgi.
Saprotams, ir citi laiki, nekādas Garo nažu nakts vai 1937.gada nebūs, atliek vērot, vai "veco Kentu" tālākais ceļš nevedīs uz eksotiskās vai mazāk eksotiskās zemēs esošajām Krievijas vēstniecībām. "Maigās tīrīšanas" dēļ rodas iespaids, ka Putins plāno nevis vienkārši atgriezties prezidenta krēslā, bet gan atgriezties ar vadonības pieskaņu. Tituls "nacionālais līderis" izskanēja jau pagājušajā gadā. Tautas vadonim līdzgaitniekus nevajag, vajag tikai apbrīnotājus.
Kremļa propaganda sadarbībā ar pašu Medvedevu radīja iespaidu, ka viņš ir liberālāks par Putinu, ka līdz ar viņu nāks kaut kāds "politiskais atkusnis". Medvedeva pirmajās simt dienās nekas neliecināja par "atkušņa" tuvošanos. "Drusciņ liberāļa" tēls bija vajadzīgs ne tik daudz Krievijas sabiedrībai, cik Rietumiem. Pēc brutālās agresijas pret Gruziju no šī tēla pāri palikusi tikai tā ēna.
Skaidrs, ka ir viens darbiņš, kuru Medvedevs nav padarījis. Krievijas konstitūcija joprojām nosaka, ka prezidentu ievēl uz četriem gadiem, un viena persona nevar ieņemt šo amatu vairāk kā divus termiņus pēc kārtas. Kad četru gadu vietā būs noteikti seši vai septiņi, Medvedevs kļūs Putinam lieks.