Kandidātus atlasīja Kompartija, un, ja tās akceptētie AP deputāti adekvāti reaģēja uz noskaņojumu plašos Latvijas sabiedrības slāņos, tā bija viena no partijā briestošās krīzes pazīmēm. Salīdzinot valodas jomā šodienu ar laiku pirms divdesmit gadiem ikdienas kontaktu līmenī, pārmaiņas ir lielas. Kaut kādus izņēmumus var atrast vienmēr, taču būs pagrūti sameklēt, piemēram, apkalpojošās sfēras darbiniekus vai mediķus, kuriem valsts valoda būtu ķīniešu ābece. Ir vēl kāds interesants rādītājs: deviņdesmito gadu sākumā privātajā sektorā varēja atrast iespēju "strādāt par latvieti". Tagad par šādu "profesiju" nedzird. Mūsdienās faktiski zaudējis aktualitāti jautājums par "otro valsts valodu", paliekot krievu šovinistu ziņā. Palaikam uzplaiksnī diskusijas, kādai jābūt valsts valodas zināšanu pakāpei tādā vai citā profesijā, taču tās jau ir pakārtotas lietas. Īsts apdraudējums latviešu valodai var nākt tikai no pašiem latviešiem: valoda mirst, kad nav, kas tajā runātu.
Askolds Rodins: Un nāca valsts valoda
Šogad oktobris ir vairāku apaļu gadskārtu mēnesis. Tautas frontes dibināšanu atzīmēs plaši. Mazāk būs to cilvēku, kaas atcerēsies, ka pirms 20 gadiem 6.oktobrī Latvijas PSR Augstākā Padome (AP) pieņēma lēmumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. Zīmīgi, ka par šādu soli izšķīrās AP, kuru "ievēlēja" pēc padomju principa: viens mandāts — viens kandidāts.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.