Askolds Rodins: Vaduguns nesteidz degt

Tas esot saistīts ar saimniecisko izdevumu palielināšanos. Tiesa, atalgojums paliks šāgada līmenī. Nemainīšoties arī strādājošo skaits. Iespējams, ka tas patiešām ir optimālais darbinieku skaits vai tuvu tam, jo pagājušajā gadā, kad no "notievēšanas" vajadzības valstī vēl nebija ne miņas, Valsts prezidenta kancelejas personāls saruka par 11%. Apsteidza laiku. Valdībai nav teikšanas pār Saeimas budžetu, un Saeima ir valdības darba devēja, tāpēc Saeimai pašai būtu publiski jādara zināma tās attieksme pret taupības režīmu. To varētu apspriest plenārsēdē, un debates par šo jautājumu noteikti interesētu daudzus vēlētājus, turklāt pašlaik runa nav par detaļām (budžeta projekts vēl nav iesniegts Saeimā), bet par principiālu attieksmi — jā vai nē. Saeimas šīgada budžets — tie ir nedaudz vairāk par 15 miljoniem latu. Absolūtajos skaitļos desmitā daļa no šīs summas nav nekāds dižais ietaupījums, taču, uzsvērsim, runa vispirmām kārtām ir par attieksmi. Un pēc būtības tam nav nekāda sakara ar Jēkaba ielā dzirdēto atrunu par populismu. Savu izdevumu ierobežošana laikā, kad to nākas darīt arī daudziem citiem, tas nav populisms. Vai nu tautas priekšstāvji ir vienlīdzīgi ar saviem vēlētājiem, vai arī vienlīdzīgāki par tiem. Kārtības rullis paredz, ka deputātu alga ir piesaistīta sabiedriskajā sektorā nodarbināto vidējai algai, tikai izdarīt grozījumus šajā likumdošanas aktā — tas ir pašu deputātu ziņā. Līdz šim nav bijis nepieciešamības pēc algu iesaldēšanas — tagad ir. Atskaitot algu, deputātiem ir arī citi, turpat Saeimā gūti ienākumi — atsevišķa samaksa par piedalīšanos komisiju un apakškomisiju sēdēs, piemaksas par amatiem, kompensācijas. Ja taupīt, tad visā un nevis daļēji. Saeimas deputātu skaitu nosaka Satversme, to par 10% nesamazināt, taču bez deputātiem Saeimā ir arī darbinieki, un arī par viņiem lēmēji būs deputāti. Patiesībā nav nemaz tik grūti "pataustīt", kurās struktūrvienībās pēdējos gados, nemainoties pamatfunkcijām, palielinājies nodarbināto skaits. Pie citām rezervēm pieder saimnieciskie izdevumi: var neplānot remontus, ja telpas pēc tiem brēktin nebrēc, var ierobežot budžeta apmaksāto tālruņu sarunu garumu, atteikties no mēbeļu nomaiņas. Gadiem ilgi klīst nesmukas runas par Saeimas autobāzi. Atsevišķi būtu jāpiemin deputātu ārzemju komandējumi, kas arī "treknākos laikos" izpelnījušies sabiedrības negatīvu vērtējumu. Cerams, ka nākamgad nevienam neiešausies prātā doties "parlamentārā darba pieredzes apmaiņā" uz valstīm ar diktatorisku režīmu, kurās patiesībā nav nekādu parlamentu, ir tikai tāda paša nosaukuma marionešu teātri. Par to daudz runāja, kamēr kurpe nespieda, tagad varbūt nāks arī darīšana. Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) vakar publiski paziņoja, ka pēc budžeta pieņemšanas ķersies pie valsts pārvaldes iestāžu prēmiju sistēmu revidēšanas. Cerams, ka ne pie tās vien. Nepieciešamība taupīt varētu būt stimuls beidzot reizi par visām reizēm unificēt darba samaksu valsts pārvaldes iestādēs. Ir vēl kāda joma, kas būtu kārtīgi jāreformē, arī taupības nolūkā, taču galvenokārt citu apsvērumu dēļ. Ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuros ir valsts kapitāla daļas. Šiem uzņēmumiem ir valdes un padomes. Uz tajās sēdošo "darba samaksas" fona Saeimas deputātu un arī ministru ienākumi izskatās pat pieticīgi, labi atalgotu cilvēku iztikas minimums. Deviņdesmito gadu otrajā pusē — ne bez sabiedrības spiediena — tika pieņemts lēmums, kas aizliedza deputātiem atrasties uzņēmumu padomēs. Viņu atbrīvotās vietas aizpildīja augstākie ierēdņi, no aprites izkrituši politiķi, partiju pelēkie un citu nokrāsu kardināli. Turklāt atrašanās vairāku uzņēmumu padomēs vai valdēs kļuvusi par parastu praksi. Iznāk, ka augstām amatpersonām nav pilnas dienas darba. Par atbildību nerunāsim: visu acu priekšā "nogāja uz grunti" Latvijas pasts. No amata nācās šķirties Pasta pirmajai personai, taču nav dzirdēts, ka būtu ticis pa kūkumu arī valdes un padomes locekļiem. Izeja ir vienkārša: būtu jāizbeidz iecelšana šajos amatos "pa blatu" un jārīko konkursi. Jāpārskata atalgojums — samazināšanas virzienā. Ja Saeimas deputātiem tas ir sasaistē ar "vidējo", kāpēc to pašu principu nevar likt lietā, nosakot uzņēmumu valžu un padomju locekļu algas? Ja ekonomiskā situācija ir tāda, ka sabiedriskajā sektorā jātaupa, nu tad jātaupa, un tas būtu jādara visiem.