Biedrība turpinās darboties, tikai ar citu nosaukumu — Sabiedrība par labām pārmaiņām. Tas ir prātīgi darīts, jo abreviatūrai SCP jau ir atpazīstamība, kas iegūta saistībā ar 23.augusta referendumu par grozījumiem pensiju likumā. Šķiet, Latvijas politiskajā praksē vēl nav bijis gadījuma, kad partija strādātu sasaistē ar nevalstisku organizāciju, kas nav šīs partijas jaunatnes organizācija. Tā ir iespēja līdzdarboties cilvēkiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas kļūt par partijas biedriem.
Kā jau tika prognozēts, par SCP pirmo personu (valdes priekšsēdētāju) ievēlēja ekonomistu Gati Kokinu. Līdzpriekšsēdētāju gods tika līdz šim pazīstamākajiem jaunās partijas bīdītājiem — Saeimas deputātiem Aigaram Štokenbergam un Artim Pabrikam, ka arī juristei Karīnai Kornei. Partijas tuvākais "taustāmais" mērķis ir izvirzīt savus kandidātus nākamajā vasarā gaidāmajās pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tā, dabiski, domā arī par iekļūšanu nākamajā Saeimā un ar tādu deputātu skaitu, kas ļautu īstenot kongresā izskanējušās nostādnes par taisnīgu un efektīvu politiku, balstītu uz profesionalitāti.
Kongress sākās ar konstatējumu, ka dibinātāju un viesu skaits stipri pārsniedz prognozēto (gaidīto 250 vietā ieradās aptuveni 400) un visiem atnākušajiem krēslu nepietiek. Gribot palikušie izlāpījās, kā nu kurš. Protams, komiski, taču tā ir laba zīme. Tāpat kā fakts, ka sanākušo vidū bija krietni mazāk sirmu galvu, nekā ierasts redzēt citu politisko partiju kongresos.
Līdz šim spožākie politiskie debitanti — Tautas partija un Jaunais laiks — dienas gaismu ieraudzīja Saeimas vēlēšanu gadā, un abas bija izteiktas viena harismātiska līdera partijas, kas sevi pieteica ar asu un nesaudzīgu iepriekšējās politikas kritiku. SCP pilnīgi noteikti nav viena cilvēka partija un vismaz pirmajā acu uzmetienā neatstāj politiska projekta iespaidu. SCP kongresā teiktās runas arī bija kritiskas, tomēr klusinātākas. Acīmredzot ņemta vērā pieredze: nelon līdz ar zemi nolīdzināt tos, ar kuriem, iespējams, nākotnē vajadzēs sastrādāties.
Citas politikas pieteicēji "iznāca virszemē" situācijā, kad SCP reitings ir tikai 2,6%, un pagājušas akurāt divas nedēļas, kopš par nenotikušu atzina referendumu par grozījumiem pensiju likumā, kura galvenais dzinējspēks bija tieši SCP. Mazliet dīvaini, taču par referendumu kongresā faktiski netika runāts.
Par spīti minētajam, nav pamata uzskatīt, ka jaunā partija būtu pieteikta nelaikā. To apliecināja arī skaitļi, kurus savā runā minēja Artis Pabriks: kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, Latvijā valdībai uzticas tikai 15% iedzīvotāju, bet tepat blakus Igaunijā — 69%, un nevar teikt, ka abu valstu sociāli ekonomiskais stāvoklis ir kā diena pret nakti.
Jāteic, šis nav pirmais sociālliberālas politikas pieteikums, ar šādu ideju pirms sešiem gadiem nāca klājā nu jau politiskajā nebūtībā aizgājušais Latvijas ceļš (LC). Protams, ne jau jaunas idejas pazudināja LC, bet garo varas gadu gaitā pamazām vien zaudētā pilsoņu uzticēšanās. Pašlaik līdzīgā situācijā ir gandrīz visas valdošās koalīcijas partijas, varbūt atskaitot Zaļo un Zemnieku savienību — tās specifiskā elektorāta dēļ.
SCP nesola sabiedrībai revolucionāras pārmaiņas, Aigara Štokenberga vārdiem runājot, "ir svarīgi apzināties, ka ne viss, kas ir izdarīts valsts pārvaldē iepriekšējos gados, ir slikti. Izmaiņas nedrīkst būt pašmērķis, un, ar tām aizraujoties, nedrīkst sabojāt lietas, kas darbojas labi vai gandrīz labi".
Debates bija organizētas — dibināšanas kongresā tas ir pieļaujami — tādējādi, ka "vispārēju runu" tikpat kā nebija, runātāji aplūkoja katrs savu jomu, un viņu teiktais faktiski bija partijas programmas vadlīniju izvērsums, apaudzēts ar piemēriem. Taču izskanēja arī viena otra negaidīta lieta, piemēram, ka valdības pasludinātā valsts sektorā strādājošo algu iesaldēšana (SCP šo soli vērtē negatīvi) netikšot attiecināta uz augstāko ierēdņu vadības līgumiem, kuri piedevām esot pretrunā ar Satversmi. Ja teiktais atbilst patiesībai, valdībai būtu jādod atbilde — kā tas nākas? Tāpat neparasti bija dzirdēt no zemnieka mutes, ka laukos ir visai zems darba ražīgums.
Dibināt partiju pēc par nenotikušu atzīta referenduma un ņemot vērā zemo reitingu — tā, protams, ir uzdrīkstēšanās, taču bez avantūras iezīmēm. Sabiedrībā ir nedrošība par nākotni, un SCP sola gādāt, lai šī nedrošība zustu. Stāsta, ka ne tikai zina, kas būtu jāizdara (to zina daudzi), bet arī, kā to izdarīt. Vai vēlētāji, kuriem bieži, it īpaši jau pēdējos gados, nācies vilties politiķos un partijās, uzticēsies jaunajam politiskajam spēkam, kas sola godīgu politiku? Pirmos īstos cāļus varēs skaitīt nākamgad jūnijā, pēc pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām.