Eiropas Savienības statistika rāda, ka viena no trim sievietēm būs vardarbības upuris sava mūža laikā, un 10 procenti būs izvarošanas vai izvarošanas mēģinājuma upuri. Tikai 1-12 procentu ir paziņotu izvarošanas gadījumu. Konkrēti Latvijā šī situācija nav tik labi apzināta. Bet A.Putniņas 2007.gada ziņojums par situāciju Latvijā «Vardarbība un veselība» liecina, ka vardarbība ģimenē palielinās. Saskaņā ar pētījumu «Laulību, dzimstības un pozitīvo bērnu un vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte» 2006.gada sabiedriskās domas aptauja liecina - 36,7 procenti atzina, ka ir zināma vismaz viena sieviete radu, draugu, kaimiņu vidū, kas ir cietusi vai cieš no vardarbības.
Ja ASV ir ļoti stingrs Krimināllikums pret vardarbību ģimenē, kas aizsargā upuri no fizisku un psiholoģisku aizskārumu cikla, tad Latvijā Krimināllikuma 130.pants paredz sodu tikai par miesas bojājumu nodarīšanu. Ja ASV mājās notiek atkārtoti skaļi strīdi, kaimiņi var izsaukt policiju, un kāds no strīda dalībniekiem tiks arestēts. Pēc sākotnējā zvana uz policiju to vairs nevar atcelt vai atteikt. Policija izvērtēs situāciju, pāri darītāju arestēs un sāksies tiesas process. Līdz ar to gan fiziskai, gan emocionālai vardarbībai ir stipras sekas ar lielu sodu. Latvijā apkārtējā sabiedrība vispār nemēģinās iejaukties «mājas lietās». Pastāv uzskats, ka sabiedrība un tiesībsargājošās iestādes nevar iejaukties ģimenes lietās, jo mājas ir neaizskarama teritorija. Tas rada lielu problēmu Latvijā apzināt reālo situāciju par vardarbību ģimenē un izstrādāt normatīvos aktus, kas to mazinātu.
Vairākās ES dalībvalstīs jēdzienu «vardarbība ģimenē» (no angļu val. - domestic violence) saprot daudz plašāk nekā Latvijā. Tajā neietilpst tikai vardarbība pret laulāto, bet arī vardarbība pret bijušo laulāto un esošo vai bijušo intīmo partneri, kā arī pret jebkuriem citiem ģimenes locekļiem. ES katra dalībvalsts ar vardarbību saistītās problēmas risina dažādi, kaut gan pēc vienotiem principiem un ar attiecīgo ES programmu un fondu palīdzību. Ja izdotos īstenot stingrākus un labākus kopējos ES legālos instrumentus pret visa veida vardarbību pret sievieti, tas būtu liels solis tās mazināšanai.
Protams, mēs saprotam, ka ļoti daudz vardarbības gadījumu vispār netiek nekur ziņoti. Tieši sociālais spiediens un dzimumu stereotipi ir tie, kas liedz sievietēm ziņot par vardarbību pret viņām. Sievietes pārsvarā baidās no paša pāri darītāja vai viņa draudiem, no sabiedrības vai baidās arī bērnu dēļ, un noklusē šo vardarbības faktu. Sieviete sāk uzskatīt, ka pati ir vainīga piekaušanas gadījumos. Un visbiežāk pieminētais iemesls, kāpēc sieviete baidās aiziet no vīra, pēc Veselības ministrijas «Vardarbības un veselības ziņojuma par situāciju Latvijā 2007.gadā», ir finansiālo apsvērumu dēļ. Sākas vardarbības pieciešana, un šīs sievietes ir iestrēgušas šausmīgā situācijā, kas nekad nebeigsies. Šis fakts manā uztverē ir ļoti svarīgs, jo bērni, kas izaug ģimenēs, redzot vardarbību, to sāk uzskatīt par normālu parādību. Viņi to pašu darīs savās ģimenēs un tā tālāk, sākoties ļaunam ciklam.
Tāpēc mums nav jākavējas ar stingrāku Krimināllikumu, kurā ietverta arī psiholoģiskā un verbālā vardarbība. Ar stingrākiem likumiem un izglītojošu darbu mēs mazinām asiņainos slaktiņus, kas notiek uz mūsu ceļiem, un tāpat jārīkojas attiecībā uz vardarbības samazināšanu pret sievietēm. Ministru kabineta rīkojums par «Programmu vardarbības ģimenē mazināšanai 2008. - 2011.gadam» ir plats sols pareizā virzienā, tiek īstenoti vairāku institūciju projekti un izstrādātie politikas dokumenti vardarbības novēršanai. Novēlu jaunai valdībai pievērst savu uzmanību šai tēmai un to atbalstīt. Latvija neatkopsies no krīzes bez veselīgas sabiedrības.