Tiesa gan jābrīdina šādā strīdā neielaisties, jo turpmākā sarunas gaita izrādīsies mums stipri nelabvēlīga - atšķirībā no svešinieka, latvietis par totalitārisma upuriem spētu bilst vien vispār un nekonkrēti. Aptuveni tā: "Bija mūsu tautai dažādi melnie laiki un... tāpēc mēs te simboliski sērojam joprojām." Es gan tā ārvalstnieka vietā jautātu - ko esat darījuši, lai nekādi melnie laiki neatkārtotos? Jo sērošana jau ir tikai jūsu pasīvs. Kas tad ir latviešu aktīvs? Okupācijas muzejs, kurš joprojām ir vienīgais mūsu aktīvais (!) savas esamības apzināšanās akts, bet kurā šodien 99% apmeklētāju ir ārvalstnieki? Padomju laikā gan šai pašā ēkā - Strēlnieku muzejā, šķiet, ir bijis gandrīz ikviens. Vai mūsu aktīvs ir šī muzeja finansējuma modelis, kas joprojām balstīts uz privātiem līdzekļiem ar visai simbolisku valsts piespiedu/pieklājības piešprici? Vai aktīvs ir bezgalgarā upuru pieminekļa epopeja, vai iesāktā Kokneses Krievkalna salas ābeļu aleja, kur svinīgajās uzrunās viens no tās atbalstītājiem Vilis Vītols atkal jau ar patosu piesauc pasīvās pieminēšanas modeli, uzsverot, ka šis nav (!) politisks pasākums. Bet kāpēc nav, ja varētu būt?! Varbūt beidzot tam tādam vajadzēja kļūt, ar to domājot ne vienkārši šī pagaidām tautas apziņā visai miglainā fakta kārtējo cilāšanu, bet mūsu visu vēstures iespējams visbūtiskākā pagrieziena punkta integrāciju sabiedrības domāšanas sistēmā? Simboliskas darbības iespējamas vien zinot simbola patieso pildījumu, kura tautas apziņā nav. Nav pat elementāro faktu zināšanas. Esam vien - "Mums bija tāda Sibīrija, un tāpēc mēs esam vērtīgi!" līmenī, bet varbūt pēdējais brīdis ar konkrētiem (vēl dzīviem!) faktiem pierādīt veidu, kā mums visiem kopā un katram atsevišķi savas valsts saglabāšanas vārdā apjaust savas attieksmes modeli: kā spriest par Rīgas Dinamo atdzimšanu vai to pašu jau pamatīgi piemirsto robežlīgumu. Lai nāktu tā stunda, kad tiesas spriedums gados vecam, genocīdā apsūdzētam čekistam būtu maigāks iznākums par apkārtējo ikdienas attieksmi. Pagaidām mēs gan joprojām piesaucam būt apolitiskiem par aktuālākajiem savas valsts politikas jautājumiem - viens salds čekista sapnis! Varbūt tomēr vērts daļu Krievkalna projekta līdzekļu ieguldīt ne simbolos (ieskaitot tur paredzēto datu bāzes šķirstīšanas iespēju!...), bet tautas efektīvā vēstures faktu un, tādejādi, dzīvesgudrības izglītībā? Lai totalitāro režīmu upuri Latvijā attiektos arī uz mums katru personīgi šajā Latvijā dzīvojošo. Lai mēs šo miglaino, tālo, nekonkrēto faktu nelietotu kā savdabīgu savu sasniegumu, kā no malas vērotājam pašlaik var šķist. Kā to izdarīt? Tur, kur darīts vēl nav gandrīz nekas, iespēju ir milzums. Vajag tikai gribēšanu. Piezīme: Šī replika nebūt nenoniecina Krievkalna salas iniciatoru ieguldījumu, tomēr piesauc arī viņus apdomāt savu līdzekļu tērēšanas patieso atdevi. Mēs vēl neesam uzzinājuši un sapratuši, kur esam bijuši, lai nu atviegloti uzelpotu cerību parkā... par ko tad īsti ir jāuzelpo?
Atkal uzelpojam?
Ja es būtu nelatvietis, tad es visticamāk stipri vien brīnītos par Latviju un latviešiem - kādēļ gan šie cilvēki kā apbalvojumu pie svārku atloka valkā paši savas tautas masveida deportāciju faktu? Nešaubīgi šādam cittautietim tiktu pārmesta nesapratne un neizpratne par to, kas mēs esam un kā mums te ir gājis.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.