Taču bieži tiek aizmirsts negatīvais, kas saistās ar šo Austrumu pilsētas vārdu. Vai uztveram Bābeles torņa celšanai sekojošo valodu rašanos par vēsturisku faktu (Dieva sods) vai leģendu (mēģinājums skaidrot valodu izcelsmi), realitāte nav rožaina. Svešvalodu zināšanas vēl negarantē saprašanos un kopīgas vērtības atšķirīgās mēlēs runājošo starpā.
Tā nav nejaušība, ka Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons publiski atzinis daudzkultūru valsts doktrīnas neveiksmi. Nesen to pašu paziņoja Vācijas kanclere Angela Merkele. Ilūzijas par to, ka turku un citu tautību imigranti laimīgi dzīvos līdzās vāciešiem un mācīsies viņu valodu, bet vēlāk dosies atpakaļ, no kurienes aicināti, pilnībā sabrukušas.
Līdzīgi arī Anglijā - ieaicinātajiem atbraucējiem rietumnieciskā identitāte palikusi sveša, šajā sabiedrībā viņi nav integrējušies. Proti, daudzi paturējuši savas vērtības, tradīcijas, reliģiju, jo tāda ir bijusi valsts politika. Novēloti, bet kļūda tiek atzīta: pārāk liela iecietība parādīta savrupajām kopienām, kuru izturēšanās bieži vien bijusi atklāti Rietumu vērtības noliedzoša.
Latvijas problēmas ir atšķirīgas. Jā, arī te daudziem grūtības sagādā valsts valodas lietošana; ir dažādas kultūras saknes; ir zināma saistība starp tautību un reliģisko piederību; ir atšķirīga un samērā nošķirta mediju telpa. Taču ir arī daudz kā kopīga - tā, kā bieži nav Rietumeiropas imigrantu starpā.
Runa ir par vērtībām, kam jākļūstot par daļu no imigrantu identitātes: vārda un reliģijas brīvība, demokrātija, likuma vara, vienādas tiesības neatkarīgi no rases vai dzimuma utt.
Latviešiem un krieviem par šiem jautājumiem lielu domstarpību nav. Un jo vairāk Latvijas cittautieši baudīs šo vispārcilvēcisko vērtību labumus, jo grūtāk kādam būs viņus pārliecināt, ka latviešiem tie nepienākas (ieviešot divvalodību) - pat viņu dzimtajā zemē.