Neizlīst, neizcelties, neuzdrošināties, neriskēt. Ja vīstīt dūres, tad savā kabatā, ja kritizēt, tad savā virtuvē vai, aizslēpjoties aiz segvārdiem, izdusmoties sociālajos tīklos. Latviešiem ierastāk otru nokritizēt nekā paslavēt. Modē ir piesaukt cik tur simtus gadu verdzību, tā attaisnojot savu kūtrumu, lišķību vai slinkumu.
Nezin kāpēc citas tautas sevi slavē: angļi lielās ar humoru, franči lepojas, ka ir lielākie mīlētāji, vācieši lepojas pat ar skopumu, nosaucot to par taupību, bet mums baznīcā nedrīkstējis ierasties sarkanos svārkos, jo «nav ko izlēkt, tāpat noknābās...».
Tāpēc katrs, kurš vienatnē paveic to, par ko pārējie tikai sapņo, apliecina, ka latviešos ir īpašības, kas liek mūs citiem godāt. Apzinoties savus netikumus, labāk rīkoties un apliecināt, ka varam būt čakli kā ķīnieši, bramanīgi kā lietuvieši vai veiksmīgi kā igauņi un izredzēti kā jūdi.