Baltijas jūras reģionam nepieciešama spēcīga balss ES

Mūsu iniciatīvas aktualitāti noteica pārliecība, ka līdz ar Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas pievienošanos Eiropas Savienībai Baltijas jūra bija kļuvusi par ES iekšējo jūru. Apzināmies, ka Eiropas Savienības paplašināšana bija likvidējusi redzamākās aukstā kara dzelzs priekškara formālās paliekas, taču nebūt ne tā sekas. Kopš stratēģijas iesniegšanas ES komisāram Žozē Manuelam Barrozo par labu tai esam centušies ieinteresēt vadošus Eiropas un nacionālos politiķus. To, ka šiem centieniem ir rezultāti, apliecina tās iekļaušana jūnija sākumā Rīgā gaidāmās Baltijas Jūras valstu padomes valdību vadītāju sanāksmes darba kārtībā. Rīgā tiks skatītas prioritātes reģiona sadarbībai, to nozīme Baltijas jūras valstu attīstībai un nākotnei. Ir vērts akcentēt faktu, ka Lisabonas augstākā līmeņa tikšanās laikā 2007.gada decembrī ES dalībvalstis uzdeva ES Komisijai līdz 2009.gadam sagatavot savu priekšlikumu Baltijas jūras reģiona stratēģijai. Vienlaikus arī Eiropas Parlaments Ziemeļvalstu un Baltiešu parlamentāriešu kopīga neatlaidīga darba rezultātā, formulējot ES Komisijas 2008.gada darba programmu, uzdeva līdzīgu uzdevumu. Šīs stratēģijas mērķis ir līdzsvarot Baltijas jūras reģiona valstu iespējas, nostiprināt labklājību un vairot stabilitāti Baltijas jūras reģionā. Stratēģija ir apliecinājums reģionalizācijas nepieciešamībai ES ietvaros pēc tās paplašināšanas. Ekonomiskās un sabiedrības attīstības potenciāls reģionā ir vērā ņemams, taču, lai to pilnībā varētu izmantot, nepieciešama kopēja uzskatu sistēma. Iespējams, stratēģija varētu būt kā tilta cēlāja starp ES un Krieviju, kas cenšas atgūt ietekmi reģionā, pielietojot visas iespējamās metodes. Tāpēc ir nepieciešams visaptverošs kopīgs ES valstu redzējums. To sadarbība ir jāpadziļina. Lai sekmīgi novērstu Baltijas jūras piesārņojumu, izlīdzinātu dzīves kvalitātes atšķirības, mazinātu reģiona transnacionālo organizēto noziedzību un veicinātu ekonomisko izaugsmi, ir jāizprot sadarbības nozīme, jāpilnveido kopīgie normatīvi un to izpildes instrumenti. Tikai dažas nedēļas pirms augstākā līmeņa Lisabonas tikšanās Oslo notika Ziemeļu padomes (ZP) sesija. Pirmo reizi daudzu gadu laikā tajā piedalījās lielākā daļa valdību vadītāju un ministru, un šī sanāksme ieguva plašu publicitāti. Ministri vēlējās apliecināt ticību Ziemeļvalstu iespējām kopīgi ietekmēt norises pasaulē. Kā zināms, 2009.gadā Kopenhāgenā notiks ANO starptautiskā konference par klimata pārmaiņām un tās ietvaros Skandināvijas valstis vēlas paspīdēt ar savām izcilajām apkārtējās vides tehnoloģijām un zināšanām enerģētikas jomā. Turklāt Oslo sesijā tika diskutēts gan par padziļinātu sadarbību militārajā jomā, gan citiem tradicionāli nozīmīgiem Baltijas jūras valstu sadarbības jautājumiem. Un tomēr jāaizrāda, ka Oslo netika atklāti runāts par ES jauno uzdevumu — Baltijas jūras stratēģiju. Viens no mums, šī raksta autoriem — Henriks Lakss — kā pārliecināts Ziemeļvalstu sadarbības piekritējs, pārstāvot šo valstu grupu, ir tiesīgs pieteikt izaicinošu domu. Un proti, Oslo sesijā nospraustos mērķus — izaicinājumus būtu vieglāk sasniegt, ja visas Baltijas jūras reģiona ES dalībvalstis būtu Ziemeļu padomes locekles! Ir taču jāapzinās, ka, sabrūkot Padomju Savienībai un paplašinot ES, pašos pamatos mainījusies politisko interešu konfigurācija un iespējas to uzturēšanai Eiropā. Ziemeļu padome izveidojās pēc Otrā pasaules kara, vēlāk aukstā kara zīmē. ZP ir bijusi, ja tā var teikt, ES vērtību priekštece un veikusi novatorisku darbu to iespēju robežās, kuras diktēja Padomju Savienība un tās hegemonijas tieksmes. Pateicoties ZP, skandināvi jau gadu desmitiem ir varējuši brīvi pārvietoties bez pasu kontroles un izmantot kopējā darba tirgus priekšrocības, kas ir stimulējušas Ziemeļvalstu kopējo attīstību un sekmes. Tagad aukstā kara laiks ir pagājis. Par Ziemeļvalstu nozīmīgāko orientieri un uzskatu sistēmu ir kļuvusi ES. To pieņēmušas Baltijas valstis. Līdz ar to Baltijas jūras reģions, no ES kopējām pozīcijām raugoties, ir kļuvis ģeostratēģiski svarīgāks nekā līdz šim. Arī tāpēc, ka Baltijas jūra ir Krievijas svarīgākais eksporta ceļš, kura nozīme nemazinās. Arī tāpēc, ka krasi iezīmējas interešu sadursmes vērtību atšķirības ES un mūsdienu Krievijas starpā. Baltijas jūras nākotne prasa saliedētu rīcību. Kā Baltijas, tā arī Ziemeļvalstīm tagad ir svarīga pozicionēšanās, lai Eiropas Savienībā vislabāk saklausītu to vajadzības un centienus. Šo problēmu lieliski ilustrē gāzes cauruļvada būves projekts Nord Stream. Gāzesvada projekts ir izaicinājums, ko diez vai var pārliecinoši risināt, ja rīcības virzienu kopīgi nenosaka Baltijas jūras reģiona ES dalībvalstis. Turklāt šī projekta sakarā vislielākā problēma nav vides jautājumi, bet gan uzticības trūkums, kas valda starp Krieviju un valstīm ap Baltijas jūru. To rāda Zviedrijas valdības lēmums atlikt un neizskatīt gāzes uzņēmuma "nepilnvērtīgo" pieteikumu būvēt gāzesvadu cauri Zviedrijas teritoriālajiem ūdeņiem. Lai varētu radīt uzticību, nepieciešams veikt ne tikai ietekmes uz vidi novērtējumu. Ir jānodrošina tiesības visām Baltijas jūras valstīm iegūt pilnīgu ieskatu celtniecības un ekspluatācijas darbos. Jaunā Lisabonas līguma nosacījumi par ES kopējo enerģētikas politiku vēl pirms līguma stāšanās spēkā Nord Stream sakarā varētu būt tālākas uzticības padziļināšanas izmēģinājuma objekts. Varētu būt... Iespējams, tāpēc, kā pārlieku optimistisks, bez pietiekama seguma vērtējams Norvēģijas premjerministra Jensa Stoltenberga mundrais izsauciens Oslo sesijā: "Kopā mums ir vienota balss, kuru sadzird!" Lai sadzirdētu, nepieciešams reāls pamats! Mēs, Eiropas Parlamenta deputāti, uzskatām, ka pienācis laiks, ir iespējas, lai Baltijas jūras reģionam būtu spēcīga, vienota politiska balss Eiropas Savienībā! Kā risinājums varētu būt ZP paplašināšanās. Vide un enerģētika, gan jūras, gan gaisa telpas kontrole, ekonomiskā attīstība un šķēršļu likvidēšana notiktu efektīvāk, ja Igaunija, Latvija un Lietuva būtu ZP locekles. Svarīgi būtu, ja Ziemeļu Padomei varētu piesaistīt arī Poliju un Vāciju. Vienlaikus tas dotu iespējas arī Īslandei un Norvēģijai ietekmēt ES pieņemtos lēmumus. Nostiprinot vadošo politisko balsi Baltijas jūras reģionā, varētu tikt atvieglota pārējo dalībnieku lomas precizēšana. Tad pavērtos jaunas perspektīvas līdzvērtīgam dialogam ar Krieviju reģiona sabalansētai attīstībai, būtu iespējams pilnveidot Ziemeļu dimensijas mērķus, kā arī arktisko sadarbību. Tagad dzelzs ir karsta, un tā ir jākaļ! ES Komisija jau nodarbojas ar Baltijas jūras stratēģijas sagatavošanu, un Zviedrija kā ES 2009.gada prezidējošā valsts gatavojas tai piešķirt prioritāru raksturu. Igaunijas prezidentam Tomasam Henrikam Ilvesam par šo lietu jau ir izdevies izraisīt igauņu interesi... Ir jāpārdomā daudzu "paralēlo reģiona organizāciju", īpaši vides jomā, efektivitāte, kuru rekomendācijas tā arī netiek pildītas. Baltijas jūras valstu valdībām tagad ir jāstiprina kopīgie ideoloģiskie aspekti. Ir neatliekami jāveic izpēte, lai nodrošinātu Baltijas jūras reģionam spēcīgu kopēju balsi Eiropas Savienībā. Šo izdevību nedrīkst palaist garām. Pastāv risks, ka ES interešu centrs var aizvirzīties no mūsu reģiona. Kurš uzņemsies iniciatīvu? Somija, Zviedrija vai Latvija, kas Rīgā BJVP sanāksmē nāktu ar drosmīgiem reformu priekšlikumiem?! ZP ir politiski un finansiāli iespaidīga organizācija ar pārliecinošām sadarbības tradīcijām. Patlaban, kad Latvijai atvērtas durvis uz piedalīšanos ZP darba grupās un projektos, šī izdevība jātver un jārealizē, perspektīvā domājot par galveno mērķi — baltiešu nonākšanu ZP pilntiesīgu locekļu sastāvā. Tur pēc savas būtības un orientācijas mēs, baltieši, arī piederam. * Somijas zviedrs Henriks Lakss (Eiropas liberāļu grupa) un latvietis Ģirts Valdis Kristovskis (Nāciju Eiropas grupa)