Baltijas jūras valstīs atšķirīgas pieejas korupcijas apkarošanā

Pētījuma mērķis ir sniegt koncentrētu pārskatu par valstu stratēģiskajām pieejām pretkorupcijas politikai kopumā, īpaši uzsverot tos pasākumus, ar kuru palīdzību valsts pārvaldes iestādes var novērst iespējamo korupciju iestādes iekšiene.BJVP valstis pielieto dažādus mehānismus korupcijas apkarošanai. Tajā skaitā – augsta korupcijas riska amatu un sfēru noteikšana; brīdinājuma signālu formulēšana, kas norāda uz aizdomīgu rīcību; skaidras vadlīnijas, kā ierēdņiem un īpaši vadībai vajadzētu reaģēt, ja rodas aizdomas par darbinieku nelikumīgu vai neētisku uzvedību; iekšējās kontroles sistēmu stiprināšana, lai tās būtu izturīgākas pret korupcijas riskiem.Secināts, ka Latvijā ierēdņiem nav likuma noteiktas prasības ziņot par aizdomīgām rīcībām, ieskaitot korupciju. Vienīgā iestādē, kura to pieprasa, ir Naturalizācijas pārvalde. Tomēr ierēdņiem kopumā nav atļauts nonākt interešu konflikta situācijā, tiem ir jāsniedz rakstiska informācija par savu un savu radinieku finanšu stāvokli un saistībām vai viņiem piederošajiem komerciāliem īpašumiem. Pētījumā arī uzsvērts, ka Latvijā nepastāv skaidras likuma aizsardzības ziņotājiem valsts iestādēs, tos aizsargā vienīgi Darba likums. Katrā valstī publiska pārvalde saskaras ar risku, ka kādas valsts amatpersonas var izvēlēties ļaunprātīgi izmantot savu dienesta stāvokli, lai gūtu personīgu labumu, proti, iesaistīties korupcija. Turklāt neviena valsts nevar apgalvot, ka ir atradusi vienīgo labāko pasākumu kopumu, lai samazinātu šo risku līdz minimumam. Valstis, kuras ir BJVP dalībnieces, pārstāv dažādas valsts pārvaldes tradīcijas, korupcijas uztveres līmeņus un pieejas korupcijas risku vadībai. Tajā pašā laikā visās valstīs notiek nepārtraukta konkrētu korupcijas novēršanas pasākumu un pieeju attīstība.Reģiona dažādība ir nodrošināta, pateicoties faktam, ka BJVP dalībnieki ir gan valstis ar senām demokrātijas tradīcijām (Dānija, Somija, Vācija, Islande, Norvēģija, Zviedrija), gan valstis, kas ir pieredzējušas nedemokrātiskus režīmus (Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Krievija). Pētījumā atklāts, ka valstis ar senākām demokrātijas tradīcijām sliecas paļauties uz vispārējiem konstitucionāliem un administratīviem principiem, kuriem ir netieša ietekme uz korupcijas novēršanu. Savukārt pēdējās cenšas koncentrēties uz izteiktām pretkorupcijas stratēģijām un īpaši izstrādātiem darbības plāniem, lai risinātu šo problēmu. Kopumā Dānija, Somija, Islande, Norvēģija un Zviedrija pieturas pie tā, ka pretkorupcijas politika ir jāintegrē vispārējā administratīvi tiesiskajā regulējuma, savukārt, Latvija, Lietuva un Polija uzskata, ka korupcijas novēršana ir atsevišķa politikas nozare, turpretī Igaunija un Vācija atrodas pa vidu šiem abiem viedokļiem. Krievijas tiesiskais regulējums ir nosacīti tuvāks integrētajai pieejai, tomēr tiek ari apsvērta iespēja pieņemt pretkorupcijas likumu un tiek izstrādātas pretkorupcijas programmas.Pētījuma rezultāti liecina, ka Dānijā un Zviedrijā ir izstrādāti īpaši pretkorupcijas pasākumi iestādēm, kas īsteno attīstības sadarbības politiku. Vācijā tiek pielietoti brīdinājumu signāli iestāžu vadītajiem, lai palīdzētu identificēt iespējamo korupciju. Latvijā un Lietuvā pastāv metodes un prakse par korupcijas risku novērtēšanu, savukārt Norvēģija izstrādājusi metodoloģiju, kā identificēt un pārbaudīt brīdinājuma zīmes vai aizdomīgas rīcības. Zviedrijā ir pieejama detalizēta rokasgrāmata, kā noteikt pieļaujamas vai nepieļaujamas priekšrocības Zviedrijas nodokļu administrācijas amatpersonām.Vairākās valstis ir izstrādātas vispārīgas vadlīnijas un kodeksi, kas palīdz amatpersonām izvelēties pareizo rīcības virzienu gadījumos, kad tas sastopas ar ētiskām dilemmām.