Baltijas valstu okupācijas konfliktējošās kultūras atmiņas

Tajā viņš īpaši uzsvēra vēsturiskās politikas nozīmību. Viņš paziņoja: "Šajā sakarā es vērstu jūsu uzmanību uz nākamgad gaidāmo Otrā pasaules kara sākuma septiņdesmito gadadienu. Mēs vienkārši nevaram pieņemt, ka dažās valstīs — arī ar valsts atbalstu — ir mēģinājumi izplatīt tēzi par fašistu un viņu noziegumu līdzdalībnieku civilizējošo, pat atbrīvojošo misiju. [..] Tā ir rotaļāšanās ar uguni." Vienkāršā valodā tas nozīmē, ka Krievijas Federācijas augstākais pārstāvis netieši norāda — ikvienam, kurš kritiski raugās uz Sarkanās armijas "atbrīvojošo misiju" Austrumeiropā un Centrāleiropā no 1939. līdz 1945.gadam un tai sekojošo komunistu valdīšanu šajā reģionā, ir fašistiskas tendences. Ikvienam, kurš Jeļcina valdības laikā, ņemot vērā viedokļu dažādību Krievijas vēsturnieku vidū, cerēja, ka tagad Krievijā varētu parādīties diferencētāka Otrā pasaules kara vēstures aina, kurā tiktu ņemta vērā arī Austrumeiropas un Centrāleiropas tautu pieredze, sākot no 1939.gada, kopš Putina laiku sākuma jāsastopas ar pilnīgi pretējo. Noderīgais mīts Mītam par Lielo Tēvijas karu mūsdienu Krievijas Federācijai acīmredzot ir tikpat liela identitāti veidojoša nozīme kā bijušajai Padomju Savienībai. Jau septiņdesmitajos gados uzvaras mīts nomainīja Oktobra revolūcijas mītu kā kolektīvās identitātes simbolu. Tagad uzvara "Lielajā Tēvijas karā" ir, var teikt, vienīgais pozitīvais mantojums, kas atlicis no PSRS, un tādējādi viens no vissvarīgākajiem nacionālās identitātes sajūtas atbalsta punktiem. Kā ļauj domāt Medvedeva izteikumi, vienlaikus tas ir arī ārkārtīgi svarīgi Krievijas ārpolitikai, jo Sarkanās armijas neapstrīdamais ieguldījums sabiedroto spēku uzvarā Padomju Savienībai radīja prestižu ārvalstu sabiedriskajā domā. Tam joprojām ir ietekme mūsu dienās, un to nedrīkst pakļaut apdraudējumam. Vēl vairāk, mīts par "uzvaru un atbrīvošanu" ļauj atbīdīt dibenplānā Staļina noziegumus trīsdesmitajos gados, kā arī kara laikā un pēckara periodā. Citiem vārdiem sakot, šis mīts kļūst ārkārtīgi noderīgs Krievijas pašreizējā režīma iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem mērķiem. Tāpēc ne tikai valdība, bet arī liela daļa sabiedrības stingri noraida jebkādus mēģinājumus kritiski novērtēt staļiniskās Padomju Savienības lomu Austrumeiropā un Centrāleiropā Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Šāda Krievijas attieksme nozīmē "nebeidzamu uzbrukumu atmiņai" (Deivids Remniks) atmiņas kultūrā un historiogrāfijā valstīs, kuras savulaik anektēja vai kontrolēja PSRS. Tā ir taisnība attiecībā uz Latvijas it kā brīvprātīgo pievienošanos Padomju Savienībai 1940.gadā, tāpat kā uz tā dēvēto atbrīvošanu 1944./1945.gadā vai uz gandrīz 50 gadu ilgušās padomju valdīšanas šķietami labvēlīgajām sekām. No Krievijas puses nav vērojama gandrīz nekāda gatavība pat pievērst uzmanību savu kaimiņvalstu argumentiem, kā mēs to piedzīvojām, piemēram, saistībā ar grāmatu Latvijas vēsture: XX gadsimts. Tāpēc pašlaik nav nekādu iedrošinošu signālu no oficiālās Krievijas puses par nopietnu un atklātu diskusiju. Vienīgi organizācija Memorial ievērības cienīgajā aicinājumā pērngad martā atbalstīja ideju dibināt Starptautisku vēstures forumu, kuram būtu jāveicina kopīga atskatīšanās un vēstures pārvērtēšana "brīvā, objektīvā, civilizētā viedokļu apmaiņā": "Ja šādi mēs nonākam pie noteiktas mūsu vēstures problēmas kopīga novērtējuma, vēl jo labāk. Ja ne, tā nav katastrofa: katrs paliek pie sava viedokļa, bet mēs arī iegūstam izpratni par vēstures idejām, kuras veido mūsu kaimiņu apziņu. Vienīgais šā dialoga priekšnosacījums ir visu dalībnieku gatavība respektēt cita dalībnieka viedokli, lai cik tas pirmajā brīdī varētu šķist "nepareizs", kā arī patiesa ieinteresētība un patiesa vēlme saprast."Okupācijas varas Pretēji Padomju Savienībai un visjaunākajām tendencēm Krievijā Rietumeiropas valstīs bija un ir plašs kara un pēckara perioda interpretāciju spektrs. Tomēr tās veidoja gandrīz vienīgi Rietumu pieredze, jo Austrumeiropā dzīvojošo tautu likteni un cerības vērtējusi tikai saujiņa speciālistu; plašai sabiedrībai par to vienkārši nebija intereses. Kara un pēckara perioda Rietumu interpretāciju kopīga iezīme vispirms bija tā, ka bija tikai viena okupācijas vara, kurai vairāk vai mazāk vienoti pretojās tās skartās tautas. Un, tā kā Padomju Savienība karā cīnījās Rietumu sabiedroto pusē, tās kā uzvarējušās valsts loma tika atzīta par visnotaļ pozitīvu, neraugoties uz zināmām šaubām par padomju pēckara politiku. Pēc Padomju Savienības sairšanas radās lielas šaubas par šo interpretācijas modeli. Proti, Austrumeiropas un Centrāleiropas tautām bija pilnīgi citādas atmiņas par karu un pēckara periodu. Tām īsto pagrieziena punktu nozīmēja 1940.gads, kad tās zaudēja savu suverenitāti, nevis 1944./1945.gads, kurš tikai iezīmēja vienas okupācijas varas nomaiņu ar citu un nekādā gadījumā nenesa īstu atbrīvošanu, bet gan teroru, deportācijas un GULAG. Rietumvalstu sabiedrība un vēsturnieki negaidīti sadūrās ar prasību izmeklēt komunistiskās sistēmas valdīšanu tikpat rūpīgi un nopietni, kā tika izmeklēts nacisms. Taču tieši pret to radās iebildumi. Tā sociālistiski orientētie vēsturnieki sen uzskatīja, ka viņi var saskatīt sociālisma sākotnēji humānā nodoma pazīmes pat aiz Staļina noziegumiem, tā vietā, lai atzītu, ka masu slepkavības bija būtisks padomju sistēmas valdīšanas elements kopš Ļeņina laikiem. Tomēr daudz lielākas sekas varēja radīt tas, ka kopš septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem pirmām kārtām Vācijā, taču arī citās valstīs interese par holokaustu sāka atbīdīt dibenplānā interesi par Otro pasaules karu un tāpēc holokausts aizvien biežāk tika atdalīts no Otrā pasaules kara konteksta. Intensīvi holokausta pētījumi noveda pie prasības, lai holokausts tiktu uzskatīts par vienreizēju noziegumu un jebkāds salīdzinājums ar citiem noziegumiem pret citām tautām uzskatāms par mēģinājumu relativizēt holokaustu. Austrumeiropā uzskats par to bieži vien ir tieši pretējs, proti, ka uzsvars uz holokausta vienreizību noved pie visu citu upuru, piemēram, Hitlera un Staļina varā nonākušo Centrāleiropas un Austrumeiropas tautu relativizācijas vai arī tās vispār tiek aizmirstas. Tieksme diferencēt viena totalitārisma noziegumus to morālajā kvalitātē no otra Austrumos ir daudz mazāk izteikta nekā Rietumos, kas, iespējams, saistīts ar okupācijas režīmu ilgumu Austrumeiropā. Rietumu un it īpaši Vācijas vēsturniekiem bieži pārmet, ka viņi izmanto holokausta vienreizību, ko nedrīkst relativizēt kā ieganstu, lai atteiktos piedalīties rūpīgā Staļina noziegumu izpētē un izvairītos no staļinisma un nacisma salīdzināšanas, kaut gan visas šīs tautas, kurām bija jāpārcieš abas slepkavnieciskās sistēmas, no pieredzes zināja, ka padomju režīms nebija mazāk noziedzīgs un traumatisks par nacistu režīmu. Pareizs šajos pārmetumos ir tas, ka komunistiskā diktatūra tiešām ir pārāk maz pārskatīta un pārvērtēta. Pareizi tiek minēta arī vācu un dažu Rietumu vēsturnieku piesardzīgā attieksme pret šo režīmu salīdzināšanu, kuras pamatā daudzos gadījumos ir izpratne par politkorektumu, kas galu galā ļoti apgrūtina jebkādu neierobežotu un atklātu diskusiju par kara un pēckara perioda vēsturi. Tomēr, kaut arī salīdzinājums sola jaunu ieskatu abu režīmu raksturā, nekādā gadījumā vainu nedrīkst pretstatīt vainai vai pat mēģināt salīdzināt ļaunuma pakāpi. Faktu, ka no tā var sekmīgi izvairīties, pierādījušas divas Vācijas Bundestāga izmeklēšanas komitejas, kuras pārskatīja un pārvērtēja Vācijas Sociālistiskās vienības partijas (SED) diktatūru. Tās atstāja holokaustam tā ļoti specifisko īpašo raksturu un unikalitāti, vienlaikus nepadarot triviālu un nenonivelējot komunistu diktatūru. Šādu darbības veidu būtu vērts lietot arī attiecībā uz mūsu austrumu kaimiņiem, nevis norādīt ar pirkstu uz viņu sadarbību ar nacistu režīmu un viņu it kā plašo līdzdalību holokaustā. Latviešiem arī pārmet, ka viņi izvairoties no atbildības, norādīdami uz savu "upuru lomu" un noveldami visu vainu tikai uz vāciešiem un krieviem. Tomēr šāda kritika neņem vērā to, ka arī Latvijā pētījumos un medijos jau sen pārskatīti un pārvērtēti tieši kolaboracionisms, pretošanās un holokausts, un ka rezultāti vismaz izslēdz jebkādu vispārinātu novērtējumu. Citiem vārdiem sakot, arī Rietumiem prasa pārskatīt savas šaubas, kuras daļēji balstās uz nezināšanu un aizspriedumiem. Tomēr, tā kā šādas šaubas nav politiski motivētas, kā tas ir Krievijā, nekas nestāv ceļā abu pušu lietderīgam dialogam. Atmiņas kultūra Tikko šeit iezīmētās atmiņas kultūru atšķirības Krievijā un Rietumos ļauj skaidri redzēt, ka pašlaik Latvijā atmiņas kultūra diez vai sakrīt ar to, kura ir Krievijā, un tikai daļēji ar Rietumu atmiņas kultūru. Taču nav nacionālo atmiņas kultūru, kuras būtu pieņemamas visiem. Jo katru viedokli par vēsturi un tādējādi arī par karu un pēckara periodu nosaka ne tikai to pieņemošās grupas atmiņas, bet arī tagadnes uztvere un cerības uz nākotni. Gadu desmitiem padomju vadība piekopa politiku, kas bija orientēta uz tautu atmiršanu un visu PSRS tautību saplūšanu, lai veidotu tā dēvēto padomju tautu. Tādējādi pēc Padomju Savienības sabrukuma bija acīmredzams, ka nebūt ne "izmirušo" tautu atdzīvināšana un nacionālās valsts atjaunošana kļuva par šādi skarto tautu primāro uzdevumu. Šajā sakarā historiogrāfijai tika piešķirta svarīgā loma — atjaunot latviešu tautas identifikācijas ietvarus ar tās specifisko pieredzi un atmiņām, kas tika sagrautas padomju laikā. Vienlaikus ar Latvijas Vēsturnieku komisijas izveidi, kurā piedalījās arī starptautiskie speciālisti, tika mēģināts no jauna formulēt nacionālo viedokli par vēsturi plašākā starptautiskā kontekstā. Jo vairāk mēs intensificēsim šo diskusiju, jo vairāk tas palīdzēs saprast un pieņemt atšķirīgus viedokļus vai pat tuvināties. Tajā vispirms ietilpst kritiskas pārdomas par mūsu metodēm, piemēram, arī saistībā ar terminu "atmiņas kultūra". Tas aptver gan individuālo, gan kolektīvo atmiņu, kas, dabiski, ir ļoti subjektīva un ar emocionālu nokrāsu, un arī historiogrāfiju, kas balstās uz kritiski atturīgu fiksētu interpretācijas noteikumu piemērošanu. Historiogrāfijas rezultātiem būtu jākalpo par atmiņu koriģējošu elementu. Taču sabiedriskās domas spiediena ietekmē historiogrāfija viegli riskē pārāk piekāpties kolektīvajai atmiņai un tādējādi sekmēt nevis kritisku pārbaudi, bet gan mītu radīšanu. Vispārsteidzošākais piemērs ir Serbija pēc Miloševiča. Tieši tajās valstīs, kuras tikai nesen ieguvušas tiesības pašas rakstīt savu vēsturi, attiecības starp atmiņu un vēsturi prasa pastāvīgu kritisku izsvēršanu. Tam vērtīgus stimulus piedāvā dzīvās starptautiskās debates par vēsturi un atmiņu. Tas ietver arī jautājumus par to, kā historiogrāfija ilgākā perspektīvā var veicināt visu atšķirīgo iedzīvotāju slāņu integrēšanos tādā daudznacionālā valstī kā Latvija. Vai atmiņas kultūrai vajadzētu būt lielākoties etniskai, t.i., latviskai, vai arī tai galvenokārt jāattiecas uz Latvijas valsti un tādējādi jārada iespēja citām šeit dzīvojošām tautām identificēt sevi ar valsti; vai ir jābūt gataviem būt iecietīgiem pret pilnīgi citādām atmiņas kultūrām? Šis lēmums, protams, nav atkarīgs tikai no latviešiem vien, bet arī, piemēram, no Krievijas attieksmes, kura ar savu atmiņas kultūru pašlaik vairāk cenšas nepieļaut krieviem Latvijā ieņemt neatkarīgu nostāju kā krievu izcelsmes Latvijas pilsoņiem. Te ceļu var rādīt vienīgi ilgstošs tiešs dialogs starp attiecīgās valsts dažādo etnisko grupu intelektuāļiem un vēsturniekiem. Šis dialogs ir tikko sācies. Ikdienas vēsture te varētu piedāvāt daudzsološu pieeju, kas noteikti celtu gaismā lielāku uzskatu kopību nekā lielo politisko notikumu atsaukšana atmiņā. Tomēr šajā sakarā pat svarīgāk šķiet pārbaudīt toreizējo notikumu dalībnieku darbības motīvus. Tas varētu līdzsvarot nacionālpatriotisko darbības motīvu pārāk augstu novērtēšanu un tā vietā īpaši uzsvērtu ētiskos standartus, piemēram, personisko atbildību, demokrātisko pārliecību vai cilvēktiesības. Tādu personību kā Paula Šīmana un Žaņa Lipkes, Latvijas Centrālās padomes vīru, vai Ivana Jakimoviča darbību noteica ne tik daudz viņu kultūras vai valodas izcelsme, bet gan brīvības un taisnīguma politiskās idejas vai vienkārši humānā vai reliģiskā pārliecība. Arī attiecībā uz terminoloģiju Latvijas pieredze būtu vairāk jāiekļauj Eiropas mēroga diskursā par okupācijas režīmiem, pretošanos, totalitārismu vai pat genocīdu un koloniālismu un intensīvāk jāpadomā par to lietošanu. Salīdzinājumā ar Nīderlandi, kur gadiem ilgi notiek karsta diskusija par kolaboracionismu vācu okupācijas laikā, un ar Dāniju, kur kolaboracionisti un pretošanās kustības dalībnieki lielā mērā sadarbojās un viņu darbība pēc kara neizraisīja nekādas lielas diskusijas, norāda uz plašo pieredzes spektru attiecībā uz okupācijas režīmiem arī Rietumeiropā. Diskusijā ar citu okupēto valstu vēsturniekiem termini "okupācija" un "totalitārais režīms", ar kuriem vēsturnieki šajā valstī apzīmē padomju periodu, arī būtu jāprecizē. Pat ja šie termini joprojām būtu pilnīgi pareizi attiecībā uz Staļina periodu, rodas jautājums, vai tos var piemērot arī periodam pēc Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) 20.kongresa. Nebojātu totalitāro režīmu nekad nebūtu sagrāvusi dziesmotā revolūcija! Jānis Stradiņš reiz raksturoja šos gadus kā dzīvības, nevis izdzīvošanas gadus, un tomēr vēsturiskajos pētījumos kopš 1991.gada tie lielākoties tiek uzskatīti par "melno caurumu", it kā toreiz Latvijā nebūtu bijis latviešu. Tikmēr Daina Bleiere savā grāmatā Latvijas vēsture: XX gadsimts definējusi pārliecinošus ietvarus šim pētījumam, kurā arī skaidri uzsvērta aizvien pieaugošā "piemērošanās no apakšas" kopš piecdesmito gadu beigām. Vai šo plašo aprindu piemērošanos tomēr varētu raksturot kā sadarbošanos ar okupācijas varu, šķiet ārkārtīgi apšaubāmi. Mēs zinām, ka Latvijā nebija "holokausta bez vāciešiem," bet vai tiešām 47 gadus valdīja "padomju režīms bez latviešiem"? Arī te nepieciešami jauni precīzi termini un skaidrojumi kā rezultāts jauniem pētījumiem un salīdzinājumiem Eiropas kontekstā. Jo tas ir mūsu kā vēsturnieku uzdevums vienmēr pievērst uzmanību tam, lai historiogrāfija nekļūtu tikai par kalponi reizēm ārkārtīgi vienpusējai kolektīvajai atmiņai, bet pati noteiktu standartus līdzsvarotai atmiņas kultūrai.u * Ervīns Oberlenders dzimis 1937.gadā Kēnigsbergā (tag. Kaļiņingrada). Studējis vēsturi un slāvu filoloģiju Minhenes, Vīnes un Ķelnes universitātē. Doktora disertāciju sarakstījis par tēmu Ļevs Tolstojs un revolucionārā kustība. No 1975. līdz 1985.gadam bijis Minsteres universitātes Austrumeiropas un Dienvidaustrumeiropas jauno un jaunāko laiku vēstures profesors, institūta direktors, Vēstures fakultātes dekāns. Tālaika grāmatas apliecina interesi par Baltijas vēsturi: Der Hitler–Stalin–Pakt 1939 — das Ende Ostmitteleuropas? (1989), Geschichte Osteuropas (Austrumeiropas vēsture, 1992), Polen nach dem Komunismus (Polija pēc komunisma, 1993), Genossenschaften in Osteuropa (Savienības Austrumeiropā, 1993). Politiskie notikumi Baltijas valstīs 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā veicināja intereses pieaugumu Rietumu sabiedrībā. Maincas universitātē E.Oberlenders uzņēmās kontaktu dibināšanu ar Baltiju. Tika noslēgts sadarbības līgums ar Latvijas Universitāti (1991), profesors saņēma LU goda doktora grādu (1993). Interese par Kurzemes hercogistes vēsturi radīja rakstu krājumus: Das Herzogtum Kurland 1561—1795. Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft (I sēj. 1993, II sēj. 2001) (Kurzemes hercogiste 1561—1795. Satversme, saimniecība, sabiedrība). Profesors vadīja plašu starptautisku pētniecības projektu Autoritārie režīmi Austrumviduseiropā un Dienvidaustrumeiropā 1919—1944; 2001. E.Oberlenders ir žurnāla Latvijas Arhīvi redakcijas padomes loceklis, Latvijas Vēsturnieku komisijas vicepriekšsēdētājs un Neatkarīgo starptautisko ekspertu grupas loceklis, Latvijas Valsts prezidenta starptautiskās vēsturnieku komisijas ārzemju loceklis. 2008.gada novembrī ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli.