Ābols no ābeles gan tālu nekrīt. Ja jau augstākā līmeņa politiķi un advokāti publiski uzstājas pret «nodevējiem» - dažādiem ziņotājiem, kuri varētu atmaskot savu kolēģu koruptīvos darījumus valsts pārvaldē, - tad arī ierēdņi un amatpersonas ir cits citam uzticīgi, līdz ir jau par vēlu.
Tukuma policistu un specvienības Alfa darbinieku veiktā laupīšana un šaušana uz pienākumu pildošiem «savējiem» ir kliedzoša kadru politikas izgāšanās Valsts policijā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viena «savējā» problēmas ar likuma ievērošanu bija labi zināmas gan biedriem, gan priekšniecībai. Turklāt - ja nu bez karavīra profesijas ir vēl kāda, kur savai un citu dzīvībai izšķirīga ir psiholoģiskā noturība, tad tas ir policista arods. Vai likumsargu izvērtēšanā netiek pievērtas acis?
Ir grūti ieskatīties cita cilvēka dvēselē, tomēr ir iespējams izdarīt secinājumus, izvērtējot viņa rīcību. Ko darīt, ja tu zini, ka tavs kolēģis ņem «piecīšus» no ātruma pārkāpējiem eksistenciāla mērķa vadīts - pabarot ģimeni? Kā rīkoties, ja darba biedrs nespēj atteikties no kukuļa, lai kāds likumpārkāpējs varētu izvairīties no soda?
Iekšlietu ministre uzņēmusies krīzes situāciju policijā atrisināt. Skaidrs, ka dažāda līmeņa vadītājiem būs jāmeklē piemērotāki nodarbi ārpus iekšlietu struktūrām. Taču problēma ir pašā sistēmā, kurai jāgarantē atbrīvošanās no negodprātīgiem likumsargiem. Bez ziņošanas par saviem negodīgajiem kolēģiem traģēdija var atkārtoties. Savukārt «stukačiem» ir jābūt drošiem, ka gan sabiedrība kopumā, gan policijas vadība būs ļoti neiecietīga pret jebkāda veida likuma pārkāpšanu no policistu puses.