Bijusī Hansabankas vadītāja Ingrīda Blūma atbalsta Aigara Štokenberga komandas ekonomisko programmu, taču iesaistīties politikā pati sev aizliegusi
Kopš 2006.gada nogales, kad Ingrīda Blūma atstāja Hansabankas prezidentes amatu, viņas vārds ir izskanējis sakarā ar visdažādākajiem iespējamajiem amatiem — sākot no Lattelecom vadītājas posteņa un beidzot pat ar Valsts prezidenta krēslu. Taču, pametot darbu bankā, viņa nav kļuvusi ne par liela uzņēmuma vadītāju, ne nodibinājusi savu biznesu, un arī iesaistīšanās Aigara Štokenberga izveidotās organizācijas Sabiedrība citai politikai darbā esot tikai un vienīgi atbalsta žests un iespēja paust savu viedokli, nevis platforma tālākai politiskai darbībai. Pēc pašas Ingrīdas Blūmas vārdiem, viņai svarīgāka ir brīvības sajūta — iespēja mācīties, daudz ceļot un veltīt laiku sev. "Es mīlu sevi vairāk nekā savu ego," šo Krievijas politiķes Irīnas Hakamadas teikto I.Blūma uzskata arī par savas dzīves vadmotīvu.
Viedoklis bijis vienmēr
Darāmā viņai tagad pietiek, un lielākās pūles tiek veltītas izglītībai: I.Blūma gan māca citus, gan arī pati apgūst jaunas zināšanas. Lasa personālvadības un līderības lekcijas divās augstskolās, vada projektu Iespējamā misija, kura mērķis ir celt izglītības un skolotāja profesijas prestižu, vada individuālas nodarbības augstākā līmeņa vadītājiem, kā arī pilnveido savas franču valodas zināšanās. Strādā Krievijas bankas URSA Bank padomē — tās sēdes notiekot reizi ceturksnī. Ar sajūsmu viņa stāsta arī par ceļojumiem: pērn divreiz apmeklēta Indija, šogad — Kambodža un Taizeme. Ikdienas rutīnas darba viņai nepietrūkstot: "Tāpēc es arī aizgāju prom no Hansabankas, lai man nebūtu milzīgi liela projekta, kurš neatstāj laiku nekam citam. Gribu dzīvot vienkārši kā cilvēks"
Tomēr pagrīdē viņa nemaz nav aizgājusi. Tieši otrādi — līdz šim vienmēr apolitiska bijusī bankas prezidente aktīvi iesaistījusies sabiedriskās aktivitātes. Pērn oktobrī I.Blūma bija viens no tiem cilvēkiem, kurš parakstīja aicinājumu pret valdības lēmumu atbrīvot no amata Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju Alekseju Loskutovu, savukārt pāris mēnešus vēlāk kļuva par bijušā Tautas partijas biedra Aigara Štokenberga organizācijas Sabiedrība citai politikai valdes locekli. "Tiešām, agrāk ar politiku nekādi nebiju saistīta, jo tas bija stingri nodefinēts Hansabankas noteikumos. Bet tas nenozīmē, ka man nebija viedokļa par to, kas notiek Latvijā un politikā. Tāpēc šobrīd man ir tā laba sajūta, ka es savu viedokli varu skaidri publiski paust," par sava brīva cilvēka priekšrocībām stāsta I.Blūma.
Jāpiedalās pašai
Taču sajūsmas un īpaša entuziasma par A.Štokenberga piedāvājumu piebiedroties viņa komandai I.Blūmai sākumā nebija: "Es ļoti labi apzinos, ka šāda iesaistīšanās ļoti ātri ievelk iekšā, un to es nevēlos." Vēl tanī dienā, kad bijā jānotiek dibināšanas sapulcei, rīts viņai bija šaubu pilns, bet punktu pārdomām pielika Dienā publicētais politoloģes Vitas Matīsas raksts. "Es izlasīju un sapratu, ka ir jāiet, jo nevar visu laiku žēloties, ka ir slikti, bet pašam neko nedarīt".
Vai tiešām toreiz bija sajūta, ka viss ir slikti? Nē, saka I.Blūma, kurai nepatīkot pārāk kritiska attieksme — tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc politika viņai šķiet svešā teritorija. Tomēr bija sajūta, ka politiķi kļuvuši pašapmierināti un ka ir pienācis laiks pārmaiņām. "Likās, ka vajadzīga nedaudz cita politika jau sākot ar prezidenta vēlēšanām. Es nevaru pieņemt to, ka trīs valsts augstākās amatpersonas var pateikt, ka maksāt naudu aploksnē un nemaksāt nodokļus ir labi. Es to vienkārši nesaprotu!" Otrais un pēdējais piliens esot bijis valdības mēģinājums tikt vaļā no Loskutova.
Taču par savu lomu A.Štokenberga organizācijā viņa ir stingra, tik ļoti, ka pat ir aizliegusi sev stāties partijā un iet politikā, pat ja kādā brīdi emociju iespaidā tāda vēlme radīsies. Viņa smejas, ka tikai nesen uzzinājusi, ka deputātiem jāstrādā ne tikai ceturtdienās, ko viņa vēl varētu atļauties, bet arī citās dienās. "Es tik un tā neizturētu un mēģinātu iesaistīties arī komisiju darbā, un tas prasītu daudz vairāk, ko es negribu," viņa cītīgi distancējas no jebkādiem pieņēmumiem par iespējamo politisku darbību.
Naudu iespējams atrast
Nepārprotami, tādas autoritātes atbalsts bija labs pakalpojums jaunveidojamai sabiedriskai organizācijai, kurai turklāt vēl ir nopietnas politiskās ambīcijas, un to, kā saka I.Blūma, viņa ļoti labi apzinājās. "Līdz šim neesmu vīlusies ne pašā Štokenbergā, ne citos cilvēkos, kas tur iekļauti ekonomikas grupā. Un, ja es varu kaut ar savu nelielu klātbūtni viņiem palīdzēt, kāpēc nē?" Arī pensiju referenduma ideju viņa atbalsta, kaut arī atzīstot, ka daļēji tas ir populisms, lai piesaistītu vairāk vēlētāju. Tomēr, kā uzskata I.Blūma, ir ļoti svarīgi palīdzēt šiem bezpalīdzīgiem cilvēkiem, kuri nevar izdzīvot ar 80 vai 100 latu lielu pensiju mēnesī. Turklāt iespējas atrast naudu ir. "Esmu pārliecināta, ka joprojām pastāv lielas rezerves valsts aparāta efektivizēšanai. Tas ir liels darbs, bet tur var dabūt ievērojamus resursus," saka I.Blūma.
Runājot kopumā par valdības rīcību ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, viņasprāt, problēma bija nogulēta pašā sākumā. Kad 2006.gada beigās vienā no intervijām viņa izteicās, ka valdība nonākusi grūtā situācija, jo no vienas puses jāuztur straujais izaugsmes temps, bet no otrās — nevar visu laiku spiest gāzes pedāli, šī frāze izpelnījās augsto Finanšu ministrijas amatpersonu kritiku, atceras I.Blūma, kura secinājusi, ka izpratne par problēmas nopietnību nāca par vēlu. "Problēma ir tā, ka mēs visu laiku dzēšam ugunsgrēkus, taču pietrūkst plānotas rīcības trīs pieciem gadiem uz priekšu."
Kā līderības kursa pasniedzēja, vai viņa redz Latvijā īstus, stiprus līderus? Tāda bija Vaira Vīķe-Freiberga, uzreiz seko atbilde. Vai tāds ir arī Aigars Štokenbergs? "Tik labi es viņu nepazīstu," saka I.Blūma.