Brīvprātības princips atveseļos valsti!

Nevajadzētu jaukt šīs lietas - brīvprātīgu darbu sabiedrības labā un profesionālu darbu, kas viens otru nevar aizstāt, bet tikai papildināt. Katram vajadzētu darīt to, ko viņš vislabāk prot, un uz profesionālo darbu kultūrā būtu jāraugās tāpat. Kultūra arī maksā naudu, ja vien tā nav tāda brīvprātīga, pašdarbīga aizraušanās. Brīvprātībai būtu jābūt abpusējai: aicinu drīzāk apdomāt jautājuma otru pusi - vai mūsu sabiedrības turīgākie pārstāvji ir gatavi brīvprātīgi piedalīties kultūras finansēšanā?

Tajā brīdī, kad populārs cilvēks paprasa nesamērotu darba samaksu, viņa harizma trīskāršojas.

Cilvēks ar bezgala pozitīvu attieksmi pret savu darbu kā brīvprātīgais lieliski strādā, realizē brīnišķīgu projektu, pabeidzis savu pienākumu atvainojas, jo ar viņu vairāk rēķināties nevar - dzīve piespiež domāt par par praktiskām lietām. Līdz ar to nav iespējams runāt par attīstību, jo ir neiedomājama cilvēku mainība un ar katru jaunu komandu viss jasāk būtībā no jauna. Vēlreiz - brīvprātīgie, tas ir labi, bet tikai kā atbalsts algotajiem darbiniekiem. Otrkārt, mūsu cilvēki visbiežāk vienkārši nevar atļauties strādāt kā brīvprātīgie. Jebkurš darbs prasa laiku, fiziskos un emocionālos resursus. Ja tev tas viss paliek pāri - lūdzu, darbojies, kur pašam patīk. Bet ja tev ir jādomā par izdzīvošanu, kāds vēl brīvprātīgais darbs? Vajag taču padomāt, cik tad daudz mūsu valstī ir cilvēku, kas ir materiāli tik nodrošināti, lai varētu strādāt bez maksas, un cik ir tādu, kas burtiski cīnās par savu eksistenci? Mēs taču neesam labklājīgā vecā Eiropa!

Tur jau ir tā lieta. Ja cilvēks strādā brīvprātīgi, bez atalgojuma, par normu tiek uzskatīta situācija, kurā uz viņu nevar paļauties, nevar rēķināties. Citiem vārdiem, darbs par velti netiek uzskatīts par darbu. Šī ideja apziņā ir tik dziļi, ka pateikt, ka vienkārša cilvēka apņemšanās kaut ko izdarīt nav ne graša vērta. Ideja - kā maksā tā strādā ir absolūtais atjaunotās Latvijas darba ļaužu bauslis. Raksta autors jau nav gribējis teikt, ka jāstrādā par velti un jāpārtiek no svaiga gaisa. Est visiem vajag. Bet svarīga ir attieksme pret savu darbu.

Kā cilvēks, kas darbojies un darbojas gan valstiskās, gan nevalstiskās organizācijās, varu teikt tikai vienu. Brīvprātīgais darbs ir labi, bet tikai kā īslaicīga parādība neilgam projektam. Paļauties uz brīvprātīgo darbu tā īsti nevar, jo jebkuram cilvēkam pirmajā vietā ir jautājums par to, kā tikt pie dienišķās maizes un jumta virs galvas, un tiklīdz kā ir jāsāk risināt šie jautājumi, brīvprātīgajam vienkārši vairāk neatliek laika. Tāpēc cerēt, ka ar brīvprātīgo darbu var sasniegt to pašu, ko ar algoto darbu, ir smieklīgi. No šī viedokļa uz zemes vajadzētu nolaisties ne vien populārajiem aktieriem, bet arī slejas autoram. P.S. Kāpēc tad reģionālais kultūras nams ņem tieši to dārgo un populāro aktieri, nevis kādu citu?

Es jau sen ieteicu,ka tā saucāmā... KULTŪRA.isklaide,mūzika,teātri,operas,balēti,koncerti u.c.mākslas veidi,tagad krīzes,taupības laikee,visi pāriet uz PAŠDARBĪBU,ZIEDOJUmIEm,... paši pelna,paši tērē,protams no valsts sajem tikai tēlpas ziemai... Tā teikt,arī pašdarbība,...ir sava veida,BRĪVPRĀTĪBA !?!

... turklāt, visi aizmirst, ka tieši ar brīvprātīgu darbu (lasīt arī: aizraušanos, hobiju, azartu, ect) sākas vispār jebkura gan kulturāla gan ekonomiska attīstība. Ikviena procesa sākumā patiesībā ir kāds, kurš ir pavadījis naktis par to domājot, strādājis, cik tas bijis nepieciešams un runājis par savu darbu zibošām acīm. Tikai pateicoties tam, ka ir cilvēki, kas izdara vairāk nekā saņem pretī, ir iespējama kaut kāda attīstība. Pretējā gadījumā būtu bezgalīgs riņķa dancis ar produktu un pakalpojumu apmaiņu, kas grieztos nemainīgs gadu tūkstošiem. Manuprāt šī ir lieliska tēma tieši šobrīd... Kā smejies, kad vēders tukšs, ļaudis sāk rosīties un vislabāk to darīs tie, kas pieraduši darīt lietas pašas darīšanas pēc, nevis tikai naudas dēļ.