Tās ir svešvalodu zināšanas. Īpaši tādai mazai valstiņai kā Latvija jau sen bija laiks mācēt runāt vismaz trijās valodās.
Ar to var pelnīt naudu, ar to tiek veicināta arī domāšana un idejiskums, visbeidzot, ar to pasauli var redzēt plašāk un tādējādi vilkt Latviju laukā no provinciālisma purva.
Tieši ar šādu mērķi pirms vairāk nekā gada Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar brīnišķīgu piedāvājumu - sākt mācīt pirmo svešvalodu jau no 1. klases, lai valodas bērnos ieaug kā saknes. Taču diemžēl, cik viegli šī ideja nākusi, tik viegli tagad tā draud arī izplēnēt. Atbildīgais ministrs Rolands Broks, kuram patlaban, kā daudziem citiem, pavēlēts «taupīt, vai šauju», paziņojis, ka no šī nodoma nolemts atteikties ietaupāmo 700 tūkstošu latu dēļ.
No vienas puses, tā ir «viegla» nauda - nevienam nav jāatņem jau esošā, jo nekas jau nav sākts dot. Taču, no otras puses, šis solis par valodu mācīšanu jau 1. klasē nav jāuztver kā tāda šokolāde spīdošā papīrā, ko var atļauties, kad vēders jau pilns, bet gan kā parāds un caurums izglītības sistēmā, kas sen jau bija jāaizlāpa. Trūkstošā nauda ir jāmeklē citur, un, redzot, cik bezmērķīgi tā pašlaik tiek izšķiesta atsevišķās augstākās izglītības programmās, lai neviens nesaka, ka naudas nav.
Brokam vēl ir laiks pārdomāt, turklāt viņam būtu vērts atcerēties un zināt, ka šis ieguldījums bērnos un valodās varētu mazināt arī plaisu starp trūcīgumu un turīgumu, jo daudzi vecāki, kas var atļauties, jau tagad algo valodu pasniedzējus, lai viņu bērni nākotnē nebūtu zaudētāji.
Skaidrs, ka Latvija patlaban nevar atļauties kā Polija, piemēram, nevienlīdzības mazināšanai visiem pirmklasniekiem nopirkt datorus, bet ieguldīt vismaz 700 tūkstošus izglītības nākotnes vārdā var gan arī šajos laikos.