Ceļvedis informācijas plūdos

Pirmkārt, tā ir Nacionālā bibliotēka. Katrā valstī ir viena nacionāla bibliotēka, kurai ir ļoti noteiktas, precīzas funkcijas. Mums ir jāatbild par pilnīgi visiem informācijas resursiem, kuri ir radušies Latvijā, ir par Latviju un latviešiem pasaulē. Tas viss ir jāreģistrē un jāveido datu bāzes. Un ir vēl viena lieta, ko nedara pārējās bibliotēkas — mums ir atbildība visu Latvijas bibliotēku priekšā, esam kā profesionāls atbalsta centrs visām bibliotēkām. Kāda ir tieši mūsdienu bibliotēkas funkcija? Kāpēc šīs jaunās telpas ir vajadzīgas? Šobrīd ir XXI gadsimts, un sabiedrība daudzās valstīs vairs nebija ar mieru pieņemt bibliotēku, kas ir ļoti grūti pieejama, kuras darba laiks ir no deviņiem līdz pieciem, ka tās uzdevums ir kalpot zinātnieku un pētnieku lokam. Tāpēc pasaulē sākās nacionālo bibliotēku būvniecības bums, jo nacionālas bibliotēkas vērtība ir tas, ka tā ir atvērta, daudzveidīgi pieejama, pieejama caur komunikāciju. Ja paskatāmies šo pasaulē uzbūvēto bibliotēku mājas lapas, tur katru dienu ir pasākumi. Tā ir vieta, kur šodien atšķirībā no teātra vai koncertzāles vai pat no muzeja, ir iespējams cilvēkiem savā starpā komunicēt. To neatsver ne kafejnīcas, ne kaut kas cits. Turklāt nacionālā bibliotēka ir demokrātiska — tur nav jāmaksā ne par ieeju, ne par to, ka tu tur sēdi tik ilgi, cik gribi. Bibliotēka kā nacionālais kultūras nams? Savā ziņā jā. Kāpēc tad tā ir Nacionālā bibliotēka, nevis kultūras nams? Redzams, ka ir vajadzīgs ceļvedis zināšanās un informācijas meklēšanā. Nesen Lielbritānijā bija pētījums par to, kā viņi izmanto internetu. Rezultāts ir traģisks. Vistipiskākais informācijas meklēšanas modelis ir tāds: cilvēks vienkārši ievada vienu atslēgas vārdu un paņem to pirmo vietni, kas parādās un izlasa pirmo lapu. Jaunā paaudze ļoti labi māk lietot datortehniku, programmas, bet zināšanu meklēšana, atrašana, lietošana, izmantošana — tur vēl ir milzīgs darbs jādara. Ir vajadzīgs arī kāds, kas palīdz to darīt, un te es redzu divus virzienus, kas attiecas uz bibliotekāriem — tiem, kas neprot informāciju meklēt, palīdzēt to darīt, bet tiem, kas prot, palīdzēt, lai nav jātērē laiks, lai to meklētu. Tāpēc jau ir šis bibliotēku serviss. Patlaban ir ļoti daudz meklēšanas rīki, bet nav neviena rīka, kas varētu izskenēt katra konkrētā cilvēka smadzenes, lai saprastu, ko viņš zina, ko nezina un kas viņam šajā konkrētajā brīdī ir vajadzīgs. Tās izprot tas, kurš piegādā to informāciju — bibliotekārs. Tikai savstarpējā dialogā var pilnīgi saprast to, kas īsti ir vajadzīgs. Šī te profesija ir ļoti perspektīva, protams, tikai ar vienu noteikumu — ja šie cilvēki, kas bibliotēkās strādā, sapratīs un zinās tīmekļa informāciju tieši tikpat labi, kā viņi pārvalda tos plauktus, kas viņiem aiz muguras. Vai mūsu bibliotekāri ir gatavi? Mēs strādājam gan pie motivēšanas, gan pie izglītošanas. Šī te transformācija, protams, notiek smagi. Tas, vai bibliotekārs kļūs par mentoru, atkarīgs no viņa paša. Ja viņi sapratīs, ka tas ir izšķiroši, lai vispār viņu profesija pastāvētu un lai no šīs starpniecības būtu labums un nāktu pievienotā vērtība. Ir pietiekami daudz cilvēku, kas saka — bibliotēku vajag, bet kāpēc tik lielu no funkciju viedokļa? Varu pateikt, kāpēc nacionālām bibliotēkām tās platības tādas apmēram ir. Pirmkārt, grāmatas joprojām tiek un droši vien tiks izdotas. Mums UNESCO uzlika par pienākumu plānot krātuvi grāmatām, kas vēl iznāks 25 gadus uz priekšu. Nacionālai bibliotēkai ir pienākums krāt pilnīgu visu. Ja publiskās bibliotēkas pēc trīs četriem gadiem avīzes izmet, mums tās jāglabā, vienalga, cik tās vecas. Vēl jaunajā ēkā starp galdiem un krēsliem iepludināsim grāmatu plauktus, ko nacionālās bibliotēkas parasti nav darījušas, bet mēs darīsim. Cilvēkiem brīvi būs pieejams 350 000 grāmatu krājums. Vēl viens iemesls, kāpēc platības tik daudz, ir saistīts ar elektronisko informāciju. Tā ir ilūzija, ko cilvēki domā, ka visa elektroniskā informācija ir par velti. Aizvien vairāk un vairāk informācija tiek pakļauta intelektuālā īpašuma aizsardzībai. Līdz ar to tas maksā — elektroniskie žurnāli, publikācijas. Mums patlaban ir 7000 elektronisko žurnālu, kas pieejami bez maksas tikai pie mums uz vietas noteiktā kontrolētā tīklā ar autorizētu pieeju. Ar digitālo bibliotēku būs tas pats — par velti to varēs skatīties bibliotēkā, bet no mājas datora — par maksu. Tas ir tas pats mehānisms kā tradicionālai bibliotēkai — var atnākt pie mums un bezmaksas izlasīt, bet var arī pats nopirkt grāmatnīcā. Cik datorizētu darba vietu bibliotēkā būs? Apmēram tūkstotis. Bet visās pārējās darba vietās būs iespēja pieslēgties ar savu laptopu. Tāpēc mēs tagad vēl neforsēsim ar datoru pirkšanu, pagaidīsim, kas notiks, jo pašlaik es redzu, ka cilvēkiem patīk nākt uz bibliotēku ar saviem laptopiem. Mēs arī paredzam kaut kādus 40 –50 laptopus, kurus varēs paņemt bibliotēkā. Cik bibliotekāru paredzēts jaunajā ēkā? Ap 400. Vai būs kādas speciālas lasītavas, piemēram, bērnu literatūras centrs? Jā, bērniem būs īpaša lasītava. Visās lasītavās būs diezgan brīvi — cilvēki varēs paņemt grāmatu un iet, kur grib to lasīt. Izņemot piektā stāva nodaļā tā nevarēs, tā būs ļoti kontrolēta, ar ierobežotu pieeju, jo tur būs reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Letonika un arī folkloras krātuve. Ar slaveno Dainu skapi? Jā, ar slaveno Dainu skapi. Daudziem tā doma patīk, ka no Zinātņu akadēmijas mājas skapi vajadzētu pārvest uz Nacionālo bibliotēku. Un faktiski ne tikai skapi, bet visu folkloras krātuvi. Kultūras ministrija, Izglītības ministrija, visi to atbalsta. Pārmetumi saistībā ar Gaismaspili izskanējuši arī par daudzajām konferenču zālēm. Faktiski tur būs tikai viena konferenču zāle. Pasaulē katrā nacionālā bibliotēkā tāda ir. Tāda vajadzīga arī bibliotēku nozarei, jo diezgan bieži tiek rīkotas sanāksmes. Tā tiks arī izīrēta. Šajā ziņā mācāmies no igauņu modeļa — viņi ar visu kompleksu, kas ir viņu nacionālajā bibliotēkā — izstādes, ēdināšana, konferences — gadā nopelna 450 000 latu, kas ir 10% no bibliotēkas budžeta. Bet infrastruktūras uzturēšana izmaksā 620 000 latu, tātad valstij jāpiemaksā 170 000 latu. Mēs tagad maksājam par infrastruktūru -460 000 latu un nulli no tās nopelnām. Vai jums ir tāda emocionāla pārliecība, ticība, ka šī bibliotēka piejaucēs vairāk Latvijas iedzīvotājus izglītībai un ka tā var kļūt par pamatu nācijas garīgajam izrāvienam? Tas ir vienīgais rezultāts, kas mani apmierina. Kāpēc es esmu optimistisks — vienmēr, līdzko atver jaunu bibliotēku, tās pastāvīgo apmeklētāju skaits dubultojas. To var visur redzēt — britu bibliotēka, igauņu bibliotēka vai Ventspils bibliotēka. Man patīk atgādināt Lielbritānijas kultūras ministra Hovarda teikto — Lielbritānijā 54% apmeklē bibliotēkas, tas ir forši, bet mani uztrauc tie 46%, kas neapmeklē. Bet optimismu rada tas, ka, samazinoties lasītāju skaitam Latvijā, tīri demogrāfiski, jo cilvēki uz Īriju aizbrauc vai vēl kas, ir cita laba ziņa — nesamazinās apmeklējumu izsniegumu skaits. Respektīvi, tie, kas apmeklē, nāk intensīvāk. Var jau būt, ka tā kvalitāte pat ir svarīgāka. Pievienotā vērtība rodas tajā brīdī, kad lasītājs ir kaut ko radījis, balstoties uz tām zināšanām, ko no bibliotēkas ir ieguvis. Tāpēc bibliotēkas nozīmi nevar mērīt — cik grāmatu izsniegts, cik cilvēku apkalpots. Britu ekonomisti aprēķinājuši, ka katra mārciņa, ko viņi iegulda bibliotēkā, nāk atpakaļ ar pievienoto vērtību, kas izsakāma četrās mārciņās. Svarīgi jau nav cipari, bet šī pieeja.