Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvijas Ārstu biedrība!

Par datumu, kad tieši notika pirmā sanākšana, drošu ziņu nav, bet tas notika saulainā 1988. gada maija otrdienas pēcpusdienā. No dažādām Rīgas klīnikām bija sabraukuši jauni ārsti un lēma, kā atjaunot 1940. gadā likvidēto Latvijas Ārstu biedrību. Kopāsanākušos ārstus satrauca birokratizētā veselības aprūpe, slimokašu neesamība, latviešu plūsmas studentu apmācība krievu valodā, latviešu valodas izspiešana no ikdienā lietojamās medicīnas rakstu valodas, piesārņotā Latvijas daba, radiācijas līmenis, lieliskās profilaktiskās medicīnas idejas KASMON pompozais, neadekvātais un pat trulais izpildījums, atpalicība medicīnas tehnoloģijās, zāļu trūkums un daudzas citas lietas. 1988. gada 1. un 2. jūnijā notika paplašinātais Rakstnieku savienības plēnums, kurā ar ļoti revolucionāru runu uzstājās Ilmārs Lazovskis. Viņš definēja visas galvenās problēmas Latvijas veselības aizsardzībā, un šī runa bija nozīmīgākais XX gadsimta beigu ceļa rādītājs veselības aprūpei Latvijā. 1988. gada 22. jūnijā iepriekšminētie, kā arī medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna, jauns ortopēds, vēlāk rektors Jānis Vētra, bērnu ķirurgs Aivars Vētra, ginekoloģe Anita Plūme, neiroķirurgs Kārlis Bicāns, vēl citi — toreiz gana jauni — ārsti secināja, ka kompartijas ideoloģiskā vadība Ārstu biedrību atjaunot negrasās. Sagadīšanās dēļ 22. jūnija sēdi vadīja enerģisks jauns Rīgas 2. slimnīcas traumatologs Valdis Zatlers, viņš ierosināja dibināt jaunu Latvijas Ārstu biedrību, nevis atjaunot iepriekšējo. Visi klātesošie par šo priekšlikumu arī balsoja, un tā 22. jūnijs kļuvis par Latvijas Ārstu biedrības dzimšanas dienu. Šī diena ielika pamatakmeni tālākai darbībai. Latvijas Ārstu biedrības pirmā pilnsapulce notika pēc trim mēnešiem — 16. septembrī — Latviešu biedrības namā. Latvijas ārstu biedrība šajos 20 gados ir bijusi iesaistīta visās norisēs Latvijas veselības aprūpē, un vismaz pieci labklājības vai veselības ministri nākuši no Ārstu biedrības vadības. Lielākā daļa no ministriem ārstiem nav bijuši speciāli sagatavoti ne nopietnam menedžmentam, ne sabiedrības veselības izpratnei, nemaz nerunājot par zināšanām finanšu jomā. Ministri ir strauji griezuši attīstības virzienu kā vēja rādītāji, bet ierēdniecība vai nu akli sekojusi šiem nosacījumiem, vai arī ļāvusi ministram karot ar birokrātijas dzirnavām kā Servantesa varonim. Toties ministri neārsti īpaši, ja tie bijuši diplomēti veterinārārsti vai vēsturnieki, veselību centušies vadīt atbilstoši savam izglītības līmenim — piemēram, balstoties uz aizvēsturiskām atziņām. Latvijas Ārstu biedrība par pirmo savu uzdevumu nosauca ierēdniecības samazināšanu Veselības ministrijā. 1988. gadā Veselības ministrijā strādāja 168 darbinieki. Visu centralizēto budžetu pārraudzīja ministrijas darbinieki. 1995. gadā Labklājības ministrijā Veselības valsts ministram bija pakļauts viens valsts sekretāra vietnieks, divi departamenti, sešas struktūras, kopējais darbinieku skaits tuvojās divarpus simtiem. Šobrīd Veselības ministrijā ir valsts sekretārs ar trim vietniekiem, 11 departamentu, ministrijai tieši pakļautas un ierēdniecības funkcijas pilda Sabiedrības veselības aģentūra, Veselības inspekcija, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts agentūra, Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūra, Zāļu cenu valsts aģentūra, Zāļu valsts aģentūra, Medicīnas profesionālās izglītības centrs — kopā 1500 cilvēku. Latvijai ir vislielākā veselības ierēdniecība proporcionāli pret iedzīvotāju skaitu Eiropā, kā arī vislielākā proporcionāli pret ārstu skaitu Eiropā (šie fakti skatāmi kontekstā ar to, ka Latvijai ir mazākais finansējums veselības aizsardzībai un sliktākie sabiedrības veselības rādītāji onkoloģijā, asinsrites sistēmas slimībās, bērnu mirstībā utt.). Jau no pirmās savas darba dienas Latvijas Ārstu biedrība iestājās par skaidri redzamu finansējumu no valsts kopprodukta. Loģiski būtu, ja Latvijas valsts budžetā veselībai atvēlēti būtu vismaz 6% no nacionālā kopprodukta, kā nu tas pieņemts valstīs ar līdzīgu sociālo un kultūr­ekonomisko vēsturi un tradīcijām. Secinājums — Latvijas Ārstu biedrība savu ietekmīgo potenciālu un saviem varenajiem lobijiem (valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, ministrs, pilsētas galva) veselības aprūpei nekad nav ieguvusi proporcionāli gana daudz līdzekļu. Savukārt masu informācijas līdzekļi nereti rada viedokli, ka nauda veselībai ir tikai mediķu rūpe. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka reāli pieaudzis veselības aprūpei tērējamais līdzekļu kopapjoms — gan no valsts budžeta, gan pašvaldību, gan paša pacienta. Pārrēķinot saprotamos skaitļos — 1992. gadā viss valsts Veselības budžets (skaitot kopā valsts un pašvadību ieguldījumu) bija 18 miljonu latu, bet 2008. gadā tuvosies 600 miljoniem. Atsaucoties uz Latvijas Ārstu biedrību, ierēdniecība iznīcināja visu labo, kas padomju sistēmā bija, piemēram, organizēto profilaksi, specializēto mātes un bērna dienestu, galveno speciālistu dienestu, nāves cēloņu verifikāciju autopsijas laikā, patologanatomiskās konferences slimnīcās, dažādu veidu bērnu izglītošanu par veselību. Viss sliktais no padomju laikiem tika pārņemts — milzīgs nevajadzīgu dokumentu skaits, ierēdniecības ņirgāšanās par ārstiem un nejēdzīgi, agresīvi kontroles mehānismi. Man pilnībā vienalga, vai kontrolējošo institūciju sauc par SES vai Veselības inspekciju, tās ir līdzvērtīgi publiski subjekti, tiklīdz to darbībā parādās reketa iezīmes. Pilnībā saglabājās vārdos neformulētā N. Semaško radītās padomju sistēmas sadaļa — valsts nespēj samaksāt par iedzīvotāju veselību, tādēļ pacientu pienākums ir pateikties ārstiem naudā vai graudā. Latvijas tautsaimniecības paradokss — ārsts vienmēr pelna mazāk par frizieri vai celtnieku, šai iepriekšējai sistēmai deva papildu stimulu. Toties allaž, kad kāds ārsts kļuva par priekšnieku vai politiķi, citi politiķi un prese ārstu apvainoja par kukuļņēmēju. Radās tendence problēmas risināt ar jaunu tehnoloģiju iepirkšanu. Pārprastais lozungs par iestāžu konkurenci radīja vēlmi katrā lielākā slimnīcā ierīkot visas jaunākās tehnoloģijas bez aprēķiniem par to izmaksām un faktisko noslogojumu. Tajā pašā laikā medicīnas tehnoloģiju izaugsme ir arī vērā ņemama un pozitīva. Nevienam pat prātā nenāk atcerēties, ka vēl deviņdesmito gadu pirmajā pusē mēs lietojām daudzkārtējās gumijas sistēmas asinspārliešanai, ēteri narkozei, slimnīcas aptiekā gatavotus šķidrumus intravenozai šķidrumu substitūcijai. No slimnīcas pazudušas krāsniņas palātās un vecais, Armēnijā ražotais rentgens kā vienīgais dia­gnosta palīgs. Gadu no gada Latvijas medicīna ir attīstījusies eksponenciāli, un Latvijas klīnikās var veikt gandrīz visu to pašu, ko jebkuras pasaules labākajās slimnīcās. 1989. gadā sāka iznākt žurnāls "Latvijas Ārsts", kas līdz šim iznācis visus šos gadus regulāri un informatīvi bagātīgi. Tas ir vienīgais žurnāls, kurš sāka iznākt Atmodas laikā, bet savu nišu īsteni ieguva vēlāk, kļūstot par Latvijas ārstu padomdevēju, draugu un informatīvu palīgu. Viens no pirmajiem Latvijas Ārstu biedrības uzdevumiem bija kopt medicīnas vēsturi. Kā smejies, šobrīd paši kļūstam par vēsturi. Kopš 1988. gada vidējais Latvijas Ārstu biedrības valdes locekļu vecums pieaudzis par 15 gadiem, bet par 10 gadiem pieaudzis arī vidējais praktizējošo Latvijas ārstu vecums. Latvijas medicīna noveco, bet daudzi no tiem, kam vajadzētu nākt vietā, virzīt Latvijas medicīnu gan no zinātnes, gan prakses, gan Latvijas Ārstu biedrības vadības viedokļa, dodas strādāt uz svešām valstīm vai svešās nozarēs. Pateicoties vienīgajam Latvijas Ārstu biedrības biedram, kas valdē ticis ievēlēts kopš 1988. gada ikreiz — Arnim Vīksnam — mēs tomēr savu vēsturi cienām un godājam. 20. jūnijā, atzīmējot Latvijas Ārstu biedrības 20. gadskārtu, pie nama Rīgā, Martas ielā 9, kur dzīvojis profesors Ilmārs Lazovskis, Latvijas Ārstu biedrība pieliks plāksni ar profesora cilni un tekstu: "Šai namā no 1960. līdz 2003. gadam dzīvoja internists, medicīnas filozofs un terminologs profesors Ilmārs Lazovskis (1931-2003)". Esošie speciālisti kļuvuši par divdesmit gadiem gudrāki un pieredzējušāki — tātad 2008. gadā daudz labāk ārstē nekā 1988. gadā.