Dienas pēc Zemes dienas

Bet galvenais — nu jau pēc astoņpadsmit nosvinētām Zemes dienām jāatzīst, ka to ietekmi uz masu apzinīgumu Latvijā diemžēl var pielīdzināt Ļeņina dzimšanas dienai, ko normāls latvietis par svētu neturēja. Proti, neskatoties uz to, ka vismaz reizi gadā mums visiem oficiāli atgādina, cik trausla ir Zeme, un aicina saglabāt tās dabisko vidi, planētas daļu, ko aizņem Latvija, mēs turpinām to apklāt ar mēsliem arvien cītīgāk. Latvija vēl nav aizmēslota pilnībā. Vēl ir iespējams atrast atsevišķus rakursus reklāmklipiem par šo skaisto zemi — vēl ir kāds meža stūris, kur koku zaros blakus putniem netup lielveikalu maisiņi, un kāds upes līcis, kurā zivju ir vairāk par plastmasas pudelēm. Taču šādas vietas joprojām ir iespējams atrast nevis tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāji saudzē dabu, bet gan tāpēc, ka mūsu ir maz — 36 uz vienu kvadrātkilometru. Atliek vien iedomāties, kas notiktu ar Honkongu, ja blīvumā 6372 cilvēki uz kvadrātkilometru to apdzīvotu nevis ķīnieši, bet mēs. Par to, kā mēs sadzīvojam viens ar otru un mums atvēlēto vidi, liecina kaut vai fakts, ka no Pierīgas mežiem katru gadu izved vairāk nekā 700 autokravu mēslu. Šādā kontekstā Eiropas Savienības plānotā direktīva, kas dalībvalstīm uzliktu par pienākumu samazināt atkritumu daudzumu, veicinot to pārstrādāšanu, šķiet pat nedaudz komiska. Jo mums te, vienā Eiropas valstī, vēl ir tādi kā viduslaiki — nevar taču sākt šķirot atkritumus, vēl pirms nav apgūtas iemaņas tos kaut nešķirotus izmest atkritumiem paredzētā konteinerī un nevis mežā vai ceļmalā. Lūk, ES dati liecina par to, cik procentu atkritumu tiek nogādāti izgāztuvēs, cik sadedzināti un cik pārstrādāti vai kompostēti. Tas, ka no ļoti daudz atkritumiem var atbrīvoties, piemēram, tos izmetot pa automašīnas logu, un ka no vēl vairāk mēsliem var tikt vaļā, tos vienkārši izgāžot mežā jeb kādā pļavā ierīkojot nelegālu izgāztuvi, tajos skaitļos neatspoguļojas. Eiropas Savienībā grib nonākt līdz tādai situācijai, kad, pateicoties atkritumu samazināšanai, pārstrādei un atkārtotai izmantošanai, atkritumu nonākšana izgāztuvēs notiktu tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Iespējams, arī mēs nonāksim līdz situācijai, ka izgāztuves tiks izmantotas aizvien retāk. Tikai dabiskas nekaunības ceļā un no pretējās puses. Bet par to, ka Zemes dienas vietā Latvijā vēl šobaltdien ar tādām pašām sekmēm un ja ne pat labākām varētu svinēt arī Ļeņina dzimšanas dienu, liecina arī tas, ka esam pamanījušies savus dabas resursus izmantot tā, lai nonāktu pēc iespējas lielākā atkarībā no Krievijas un arī lai pēc iespējas vairāk pieķēzītu Latvijas vidi. Turklāt, lai tas viss varētu veiksmīgi notikt, Godmanis ir gatavs apšaubīt Eiropas Savienības CO2 kvotas regulu, "kurai nav nekādas jēgas, ja tas nav kaut kāds Kioto [protokols] numur divi". Latvija, eksportējot koksni uz Skandināviju, kur tiek būvētas aizvien jaunas bioenerģijas stacijas, faktiski ir kļuvusi par tās energoresursu avotu (vismaz vienu no). Sanāk, pārdodot to, kas izaudzis un izaudzēts uz Latvijas zemes, tiek iegūti līdzekļi, lai pirktu, piemēram, Krievijas gāzi. Varētu teikt, ka izskatās pēc tādas dumjo iezemiešu krāpšanas. Taču ir vēl sliktāk — skandināvi latviešus nekrāpj, bet atklāti stāsta: "Lielāka pievēršanās vietējiem energoresursiem ļautu samazināt enerģētisko atkarību no eksporta, it īpaši no Krievijas, uzlabot eksporta/importa bilanci, samazināt tekošā konta deficītu. Turklāt tas ļautu arī slāpēt inflāciju, jo dabasgāzes cenas gada laikā būs pieaugušas par 60%" (SIA Skogssalikopet Latvia direktors Larss Georgs Hedlunds Dienas Biznesā). Bet Latvijā dara tieši pretējo. Vai tiešām Ļeņins ir tik mūžam dzīvs?