Diplomāts vientuļnieks

Vieni šajā notikumu gaitā saskata ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) vēlmi atbrīvoties no sev neērtā valsts sekretāra. Citi — paša N.Penkes cenšanos tikt prom no amata, kurā viņš nav sevi parādījis izcili. Oficiālā Ārlietu ministrijas versija ir skopa — visiem diplomātiem ir jārotē, nu ir pienācis valsts sekretāra laiks. N.Penke, kurš trešdien no Valsts prezidenta saņems vēstnieka akreditācijas vēstuli, ir Ārlietu ministrijai (ĀM) raksturīgajās aizkulišu intrigās rūdīts diplomāts. Viņš sāka strādāt ministrijā 1992.gadā īsi pēc tās izveidošanas. Pirms tam LU Juridisko fakultāti beigušais N.Penke bija pasniedzējs Jura Bojāra izveidotajā Starptautisko attiecību institūtā. Meklēt darbu ĀM viņam ieteica vēlākais politiķis trimdas latvietis Jānis Ritenis. "Es aizgāju uz ministriju, kas tobrīd atradās Pils ielā, Dānijas vētsniecības vietā. [Ārlietu ministrs] Jānis Jurkāns vadīja sēdi, Mārtiņš Virsis skatījās ar aizdomām," atminas N.Penke. Palīdzēja veidot ministriju Galvenais piesardzības pamats bija N.Penkes tēva Ilmāra pagātne, sarunā ar Dienu atzīst J.Jurkāns. I.Penke, uzņēmuma Latbiofarm ģenerāldirektors, bija saukts pie atbildības un pēcāk notiesāts par narkotisko vielu ražošanu šajā kompānijā. Tomēr J.Jurkāns paklausīja J.Riteņa padomam un satikās ar N.Penki. "Atnāca elegants, jauns cilvēks ar labām valodas zināšanām. Visi sacīja, ka viņš ir dzimis diplomāts," stāsta J.Jurkāns. N.Penke kļuva par Juridiskā departamenta vadītāju. "Viņš bija diezgan liels atbalsts, formējot pirmo nopietno ministrijas struktūru," saka vārdos paskopais ĀM "ilgdzīvotājs" Mārtiņš Virsis. N.Penkes karjera ĀM gāja uz augšu — valsts sekretāra vietnieks, vēstnieks Lielbritānijā un Krievijā. 2004.gada rudenī viņam piezvanīja nesen ārlietu ministra amatu ieņēmušais Artis Pabriks (toreiz TP) un piedāvāja kļūt par valsts sekretāru. Oficiāli šo amatu vēl ieņēma M.Riekstiņš. A.Pabriks bija izlēmis, ka ilggadējais valsts sekretārs, kurš bija koncentrējis varu ĀM savās rokās un būtu konkurents ministram, jāiesaka vēstnieka ASV amatam. N.Penke piekrita stāties M.Riekstiņa vietā. Viņš nepiederēja pie šaurā M.Riekstiņam lojālo cilvēku loka. "Es nevēlējos redzēt šajā amatā nevienu cilvēku, kas saistīts ar grupējumiem (..), es vēlējos, lai tas būtu spējīgs valsts sekretārs, neatkarīgs un lojāls man, lai nestrādā priekš citiem," saka A.Pabriks. "Es domāju, ka viņš dažkārt varēja vairāk ar cilvēkiem komunicēt, taču kopumā bija labi," saka bijušais ārlietu ministrs, lūgts vērtēt N.Penkes darbu. "Viņš ir diezgan vientuļš cīnītājs, neveido grupējumus sev apkārt," atzīst A.Pabriks. Vairākums aptaujāto uzsver vēl kādu diplomātam nepieciešamu īpašību — lieki nepļāpāt un ievērot disciplīnu. N.Penke esot pragmatisks, lietišķs, taču dažkārt arī pārāk birokrātisks un nespējīgs ģenerēt idejas.Nesaskaņas ar ministru Ne visi ĀM kolēģi ir apmierināti ar N.Penkes kā valsts sekretāra darbību. Viņa vadībā ĀM sāktas strukturālas reformas. Kāds N.Penkes kolēģis, kurš vēlējās palikt anonīms, pieļauj, ka pretrunīgi vērtētās pārmaiņas ministrijā var būt iemesls, kādēļ N.Penke piekrita kļūt par vēstnieku: "Izskatās, ka viņš labāk grib notīties no kuģa, jo jāatlaiž cilvēki, jāreformē ministrija, ar ko Penke nav spējis tikt galā." Tomēr vairākums ĀM strādājošo N.Penkes rotācijas iemeslus meklē ne visai gludajās attiecībās ar M.Riekstiņu. Savulaik M.Riekstiņam varēja būt nepatīkams fakts, ka A.Pabriks, ar viņu nekonsultējoties, izvēlējās citu valsts sekretāru. Lai kurš arī ieņemtu šo amatu, M.Riekstiņš skatījās uz šo personu ar aizdomām. Par to, ka ministra un valsts sekretāra attiecības nebūt nav saskaņas pilnas, ĀM mēļoja labu laiku. M.Riekstiņam tuvu stāvoši cilvēki stāsta, ka jau drīz pēc viņa stāšanās amatā, sākušās runas par iespējamo valsts sekretāra nomaiņu. M.Riekstiņš gan uzsver, ka ar daudziem ministrijas darbiniekiem pārrunājis viņu nākotnes plānus, lai saprastu, kuram amatam šīs personas nākotnē varētu virzīt, arī ar N.Penki. "Mums ar Normanu Penki bija normālas attiecības," saka ārlietu ministrs. Tā kā četri gadi valsts sekretāra amatā ir pietiekams laiks un N.Penkem nav bijis iebildumu kļūt par vēstnieku, viņš izvirzīts pēc trača par Vairas Paegles (TP) kandidatūras noraidīšanu. Tiesa, par to, kāds varētu būt darbs Ņujorkā, valsts sekretārs saviem kolēģiem bija apjautājies vēl pirms publiskajām diskusijām par ANO vēstnieka kandidātiem. N.Penke pats no sīkākiem komentāriem atturas un uzsver, ka saņēmis ministra uzaicinājumu pēc V.Paegles kandidatūras noraidīšanas. Latvijā vēstnieka ANO amats nebūt nav pieskaitāms pie prestižākajiem. Tādēļ arī N.Penkes nokļūšana tajā var tikt uzskatīta kā pazeminājums amatā. "Priekš Normana Penkes tas nav paaugstinājums, tā ir labu kadru izniekošana. ANO nav tā struktūra, kas Latvijā spēlē lielu lomu," stāsta J.Jurkāns. N.Penkes spējas, viņaprāt, bijis iespējams izmantot efektīvāk. No N.Penkes teiktā, skaidrs ir viens — pēc septiņiem gadiem, kas pavadīti saspringtā darbā Krievijā un valsts sekretāra amatā, — diplomāta dzīve kļūs rāmāka. Visi pavērsieni karjerā viņam notikuši ar trīs vai četru gadu starpposmu. Tagad N.Penkem būs tieši tik ilgs laiks, lai izdomātu, uz kurieni ceļot no Ņujorkas.