Tiktāl skaidrs, bet... Sniedzot interviju latviešu medijiem, Ušakovs kļūst pat tik vēlīgs, ka demonstrē zināmu sapratni arī par 16. marta atzīmēšanu. Tikai kādēļ, brīnās SC premjera amata kandidāts, tiem ļaudīm jāiet tieši pie Brīvības pieminekļa? Ar Lesteni nepietiek? Loģisks pretjautājums: kāpēc 9. maijā tieši Rīgas centrā jāsvin? Vai tad nav citu, reālajai vēsturei pietuvinātāku piemiņas vietu? Brīvības piemineklis kā latviešu tautai nozīmīga vieta tapa pirms Otrā pasaules kara, attiecīgi kā pulcēšanās vieta tā ir krietni loģiskāka nekā padomju laika izstrādājums Pārdaugavā? Vai 9. maija svinētāji ir kaut kādā vīzē labāki par 16. marta atzīmētājiem?
Latvijā dzimusī cittautiešu jaunā paaudze nav vainojama okupācijas faktā, un, iespējams, šiem cilvēkiem patiešām nepatīkami dzirdēt šī vēstures posma biežu piesaukšanu. Nepazemojiet mūs, iecērtas SC. Bet vai SC politiķi ir paskatījušies uz situāciju no otras puses - ka ir nepatīkami, pazemojoši, ka pēc visa, kas bijis, XXI gadsimta otrajā desmitgadē latviešiem teju vai jālūdzas, jāpierunā savi līdzpilsoņi atzīt mums nozīmīgo? Nevienam nav patīkami mēģinājumi sasaistīt viņu ar iepriekšējo paaudžu rīcību - nedomāju, ka, piemēram, septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados dzimušie amerikāņi ārkārtīgi lepojas par Vjetnamas karu vai pēc kara dzimušie vācieši - par Hitlera režīmu. Tomēr tāpat kā grūti iedomāties, ka kāds pie pilna prāta esošs ebrejs vainotu trīsdesmitgadīgu Johanu par holokaustu, tikpat neiedomājami, ka Johans noliegtu režīma noziegumus.
Citiem vārdiem sakot, nepatīkami, ka SC paģērē no latviešiem iecietību, izpratni, kristīgu attieksmi (tas bez ironijas), bet pats neaicina savus atbalstītājus uz līdzvērtīgu izturēšanos. Nezinu, vai SC to apzinās, bet šādu dubultmorāli latvieši jau ir piedzīvojuši piecdesmit gadu garumā, un tās nav tās patīkamākās atmiņas.