Jo - lai cik sarūgtināti mēs būtu, neaizmirsīsim, ka mūsdienu sabiedrības pamatu pamatos ir savstarpēja uzticēšanās.
Izklausās kā lidināšanās mākoņos? Tad padomāsim, cik daudzu mūsu ikdienas rīcību pamatā - neatkarīgi no partijas, kas pie varas, vai budžeta apmēra - ir uzticēšanās, vadīšanās no pārliecības «bet kā tad citādi?!». Mēs piekrītam saņemt kā maksu par darbu vai preci papīrīšus, uzticoties, ka tiem ir kaut kāda atprečojama vērtība. Mēs maksājam par komunālajiem pakalpojumiem, uzticoties, ka ar šo naudu kāds neaizlaidīsies un mēs saņemsim pakalpojumu. Mēs varam līdz aizsmakumam strīdēties par kvalitāti, tomēr principā uzticamies, ka mediķi mūs ārstēs un skolotāji mācīs mūsu bērnus, nevis, teiksim, nozāļos mūs vai samācīs pilnīgas dumjības. Lai gan - kur tas «rakstīts», ka tā jābūt? Likumos un normatīvos aktos? O, izrādās, mēs uzticamies likumiem un represīviem orgāniem? Neuzticamies tomēr? Tad kādēļ tāda pārliecība, ka līdzpilsonim, kurš piedāvā vietu tramvajā, patiesībā nav nodoms mūs kaut kā izcūkot? «Galu galā neesam jau zvēru bars.» Neieslīgstot pārspriedumos, cik korekts ir šis izteikums attiecībā uz zvēriem, tas tomēr liecina, ka ir kaut kāds iemesls, kāpēc mēs neesam viens otru apšāvuši vai apsituši.
Savā ziņā ironiski, ka tieši tik daudzu ilūziju sabrukuma laikmetā ekonomisti pasaulē sākuši runāt par uzticēšanos - nevis racionālu aprēķinu - kā ekonomiku un sabiedrības pastāvēšanu balstošu jēdzienu. Citiem vārdiem sakot, mēs noteikti vēl ilgi un dikti runāsim viens otram dusmīgus vārdus, tomēr - ja vien negrasāmies dzīvot uz vientuļas salas - esam nolemti paļauties uz to, ka citi nav a priori mūsu pretinieki.