- sūtītājs saņem (tiesā atzītu) apliecinājumu, ka un kad vēstule nosūtīta;
- vēstules piegādātājs uzņemas atbildību, ka vēstule tiek piegādāta, un no saņēmēja saņem apliecinājumu par piegādes veikšanu;
- vēstules piegādātājs veic un saglabā ierakstus par visiem būtiskiem notikumiem ar ierakstīto vēstuli, kamēr tā nonāk pie adresāta un tiek saņemts tās saņemšanas apliecinājums (tāpēc arī nosaukums - ierakstītā vai angļu valodā reģistrētā vēstule). Tādējādi tiek nodrošināta retrospektīva notikumu gaitas izskatīšana, ja rodas kādi strīdi vai aizdomas.
Ja ierakstītas elektroniskas vēstules pakalpojums būtu pieejams, tiesas varētu ietaupīt daudz laika, naudas un ievērojami uzlabot darbības efektivitāti. Ierakstītas e-vēstules būtiska priekšrocība ir ne tikai ātrdarbība, bet būtiski drošāka satura integritātes un konfidencialitātes aizsardzība.
Pasaulē ir zināmas dažādas ierakstītas e-vēstules pakalpojuma realizēšanas sistēmas. Pirms vairākiem gadiem Valsts informācijas tīkla aģentūras (VITA) darbinieki sīki iepazinās ar Amerikas un Šveices sistēmām. Tika sagatavoti priekšlikumi, kā Latvijā realizēt ierakstītas vēstules pakalpojumu. Tā uzsākšanas izmaksas bija daži vai varbūt desmit tūkstoši latu, kas ir patiesi niecīgas salīdzinot ar naudām kas ir notērētas visādām e-lietām. Cilvēkiem gribējās parādīt, ka arī Latvijā var kaut ko izdarīt e-jomā, kas nemaksātu dārgi, bet dotu būtisku labumu valstij. Neiedziļināsimies detaļās, vienīgi atzīmēsim, ka izmaksas bija mazas un pakalpojumu faktiski varētu sniegt bez maksas, tādēļ, ka VITAs uzturētais datu tīkls ir kā radīts, lai realizētu sistēmu līdzīgu tai kāda ir Šveicē, un kas pavisam labi atbilstu arī apstākļiem un likumdošanai Latvijā.
Negribētos runāt par to, kāpēc nekas netika darīts, laikam derīgāk būtu aplūkot konkrētas (arī strukturālas) izmaiņas, kā, manuprāt, varētu panākt, lai e-joma Latvijā nenozīmētu tikai notērētus miljonus, bet arī reālus, labumus.
Vispirms būtu jārevidē pati pieeja un e-lietu retorika. Valstī, kurā šajā jomā iet nesalīdzināmi labāk, sāka ar jautājumiem kā informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) varētu izmantot valsts pārvaldē un kā vajadzētu pārvaldi pārveidot, lai IKT izmantošana būtu efektīva. Atšķirībā no Latvijas, viņi nesāka ar lozungiem par e-valdību vai e-parakstu, kas it kā būtu kaut kādi labumi per se un kurus var kaut kur ieviest vai kaut kam pielikt klāt. Ne tikai tehniskie (kas bija patiesie iniciatori), bet arī valdības cilvēki tur saprata, ka virtuālajā jomā tāpat kā reālajā pasaulē, ir nepieciešama ērta un droša iespēja identificēt un autentificēt personu. Pasēs ir personu identificējoši dati (vārds, uzvārds, dzimšanas gads, unikāls personas kods; un, lai varētu pārliecināties, ka pases uzrādītājs ir tas, kura identitāte fiksēta pasē (ka uzrādītājs ir autentisks – īstais pases īpašnieks, nevis viltvārdis), tajā ir arī personas fotogrāfija (un varbūt arī pirksta nospiedums).
Šiem uzdevumiem virtuālajā jomā kalpo elektroniskās identitātes kartes (e-ID). Tā kā identifikācijas un autentifikācijas vajadzībām izmato būtībā tās pašas matemātiskās kriptogrāfijas metodes, ar kādām ģenerē digitālo parakstu, e-ID tiek izmantota arī digitālā paraksta ģenerēšanai, kad tas nepieciešams.
Bez e-ID kartes dažādiem e-lietojumiem (elektroniskās balsošanas, veselības aizsardzības, auto vadītāju dokumentu, transporta apmaksas u.c. sistēmas) būtu vajadzīgi savi, atsevišķi identificēšanas un autentificēšanas līdzekļi, kas nozīmētu neērtības lietotājiem un ievērojamu, neattaisnojamu līdzekļu izšķērdēšanu. e-ID kartes faktiski ir priekšnosacījums, lai IKT efektīgi izmantotu valsts pārvaldē un iedzīvotāju saimnieciskajā darbībā. Bez tām e-valdības taisīšana ir tikai naudas izniekošana. Tieši tādēļ Igaunijā sāka ar e-ID kartēm. Ja negribam turpināt grimt atpalicībā, un kaut ko no e-lietām arī iegūt ne tikai tērēt, tad e-ID kartes ir pirmais, kas mums jāievieš.
Latvijai tagad ir pienācis laiks «gūt labumu no atpalicības». Atšķirībā no celmlaužiem, kam bija vajadzīga tālredzība, drosme, pūliņi un nauda, risinot uzdevumus pirmoreiz, mums tagad ir tikai kompetenti jārīkojas. Nav mums vajadzīga e-lietu ministrija (Īpašo uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts) ar kādas partijas ieceltu «profesionālu ministru» priekšgalā, un ir jāizbeidz gari garo koncepciju rakstīšana, ar ko speciālistu aprindās pasaulē esam kļuvuši smieklīgi. Jāpārstāj tehniskas problēmas risināšanai paredzētu institūciju vadītājus nozīmēt pēc partiju vienošanās. Vadītājiem normāli būtu jānāk no šo institūciju pieredzējušo speciālistu vidus, kā tas ir citur. Tas ir absurds, ka darbiniekiem jācenšas kaut kā sagatavot totāli nekompetento vadītāju, lai tas viņu priekšlikumus spētu pasniegt «augstāk».
Bet nu konkrētāk. Faktiski lielākā, reālā, turpmāk izmantojamā iestrāde IKT izmantošanas vai, ja vēlaties, e-valdības un e-sabiedrības jomās ir VITA tīkls un tie tehniskie speciālisti, kas to attīsta un uztur. Kā jau teicu tieši VITA varētu bez lieliem izdevumiem nodrošināt arī tik nepieciešamo elektroniskās ierakstītās vēstules pakalpojumu. Būtu muļķīgi, ja «griešanas kampaņas» karstumā likvidētu valsts privāto datu tīklu. Lielas un ne tik lielas kompānijas uztur savus iekšējos privātos tīklus ekonomisku apsvērumu dēļ. Tāpat ekonomisku apsvērumu dēļ valsts varētu uzturēt savu privāto tīklu. Cita lieta ir, ka būtu jāmaina veids, kā to dara. Tagad ministrijām, un citām valsts institūcijām tiek dota valsts nauda, lai «pirktu» pakalpojumus no tās pašas valsts privātā tīkla. Par tādas sistēmas ne efektīvumu jau kādreiz esmu rakstījis. Ir taču ļoti labi zināms, cik naudas nepieciešams, lai tādu tīklu uzturētu un normāli attīstītu. Kādēļ to jāizdala simtiem iestāžu un tad jārada darbs simtiem cilvēku kas ar šo naudu operē, tā vietā lai to dotu tieši tīkla uzturēšanai? Atkristu arī vajadzība pēc marketinga un palapojumu tirgotāju departamentiem VITAā, grāmatvedība vienkāršotos. Izkontrolēt līdzekļu izmantošanu ir vienkāršāk vienā organizācijā nekā simtiem organizāciju. VITAi nav nekādu grūtību uzskaitīt katras valsts organizācijas patērēto tīkla resursu pa mēnešiem vai kā nu vajag. Tad varētu arī redzēt, kur cilvēki tīklu izmato darbam un kur «pumpē filmas».
No VITAs kādreiz nāca pirmais priekšlikums par publisko atslēgu infrastruktūras realizēšanu (infrastruktūra, kas nodrošina E-ID karšu un digitālā paraksta izmantošanai) Latvijā. Tas bija ļoti tuvs sekmīgi realizētajam Igaunijā, un tā izmaksas bija ievērojami mazākas nekā tās, kādas pēc tam bija Latvijas pastā. Ir grūti, faktiski neiespējami saprast, kāpēc tomēr tika izlemts citādāk. Vai tiešām kāds «augšās» ticēja muldēšanai, par e-paraksta biznesu un nesaprata, ka runa ir par valstij nepieciešamu infrastruktūru? Tagad, kad ar e-parakstu ir tā, kā ir, liekas, VITA arī šajā jomā ir spējīga to visu sakopt un, pie valdības adekvātas attieksmes, novest līdz «baudāmam rezultātam». Tāda iespēja ir daudz reālāka nekā cerību likšana uz «profesionālu e-ministru» no ekonomikas un vadības fakultātes.
Katrā ziņā arī aplūkojamā jomā pirms vienkārši kaut ko nogriezt, vajadzētu apdomāt vai pareizāk nebūtu veikt strukturālas izmaiņas, ietaupot un neradot jaunas izmaksas vēlāk.