E.Rūzvelte un Universālā cilvēktiesību deklarācija

decembrī. Līdz ar to pasaule šogad atzīmē Deklarācijas pieņemšanas 60.gadadienu. Cilvēktiesību filosofija ir kļuvusi par pasaules filosofisko un ētisko vērtību apliecinātāju, kaut arī ne visur šīs vērtības tiek realizētas un praktizētas. Tomēr labā griba un daudzu valstu līdzdalība ANO struktūrās apliecina, ka Cilvēktiesību deklarācija nav tukša skaņa — pa sešdesmit gadiem tā ir kļuvusi par cilvēcības mēru, pie kura aicinātas piemērīties valstu valdības, atbildot uz jautājumu: vai jūsu Zemē tiek ievērotas cilvēktiesības? Bieži publikas acīs šis jautājums izskan kā propagandisks un ļoti politizēts jautājums, ar kura palīdzību politiķi kārto savus rēķinus starptautiskajās attiecībās. Taču dziļākajā būtībā Cilvēktiesību deklarācija ir dziļi filosofiska un ētiska, tā ietver visu cilvēku vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, brīvību un personisko neaizskaramību, tiesības netikt pārvērstam par vergu, aizliegumu personu spīdzināt, necilvēcīgi -apieties, aizliegums piemērot šādus soda veidus. Šī Deklarācija pamato vienlīdzību likuma priekšā, aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos personiskajā un ģimenes dzīvē. Ir paredzētas vecāku prioritāras tiesības izvēlēties bērnu apmācību, izglītības pieejamība, kultūras tiesības, politiskās tiesības utt. Cilvēktiesību deklarācijā ietvertā filosofija XX gadsimtā nebūtu bijusi iespējama bez Dž.Loka, I.Kanta, Rietumu apgaismības, humānisma idejām un liberālisma nostādnēm. Sākotnēji vārds "universālās cilvēktiesības" Deklarācijā nav bijis. Deklarācija veidota kā starptautisks dokuments, raizējoties, kā to padarīt visām civilizācijām vienlīdz pieņemamu. Taču apspriešanas gaitā René Cassin, izprotot pamatvērtību unikālo un vispārcilvēcisko raksturu, piedāvājis mainīt nosaukumu, ietverot tajā vārdu "universālā", lai uzsvērtu principu, ka tā attiecas uz visiem, visur un vienmēr.Kā tas sākās Deklarācijas sagatavošanas laiks ir no 1946. gada jūnija līdz 1948.gada decembrim. Pēc Otrā pasaules kara daudzu lielvalstu vadītāji, juristi, filosofi, politiķi izjuta nepatiku un pretīgumu par pasaules mēroga traģēdiju, ko bija radījis karš un cilvēku upuri. Uzvarētājas lielvalstis, pirmām kārtām ASV, jaundibinātās ANO ietvaros rosināja veidot dokumentu, kas varētu stiprināt mieru un garantēt cilvēciskas attiecības. Daudzi politiķi tolaik neticēja šādam pasākumam, jo uzskatīja to par veltīgu un utopisku. Taču ASV prezidenta Rūzvelta atraitne Eleonora, būdama ASV sūtne ANO, piekrita vajadzībai ķerties pie teorētiskas izstrādes un tika norīkota par ANO Cilvēktiesību komitejas vadītāju. Grupiņa, kas veidoja dokumenta kodolu, bija maza. Tur kopā ar Eleonoru kā komisijas vadītājas vietnieks strādāja vēl P.C.Chang no Ķīnas, taču viņš bija mācījies ASV Klarka un Kolumbijas universitātē, apguvis rietumniecisko domāšanu un nekādu lielu ietekmi neguva. Viņa nopelnus apraksta kā replikas un papildinājumus, ka Ķīnā tā... nedomā, ka Konfūcija mācībai jūsu iecerētās nostādnes neatbilst... utt. Charles Malik no Lībijas bija viens no galvenajiem deklarācijas teorētiķiem ar uzdevumu būt Rapporteur, aktīvs un pārliecināts politiķis, kurš palīdzēja šaubu gadījumos Deklarāciju nolikt uz pareizajām sliedēm. Maliku atceras kā grieķu ortodoksu kristieti, kurš beidzis Amerikas universitāti Beirūtā, universitātes Hārvardā un Freiburgā. Piecdesmitajos gados Maliks kļuva par ANO Ģenerālās asamblejas vadītāju. Maliks esot bijis mentālo vingrinājumu varonis, nekas filosofiski abstrakts un tiesiski sarežģīts viņam neesot bijis par grūtu, un izstrādāt pasaulvēsturisku dokumentu viņam paticis. Viens no viņa jājamzirdziņiem deklarācijas filosofiskajā izstrādē ir bijusi dabisko tiesību teorija, kura jūtama Deklarācijas pirmajos filosofiskajos formulējumos, proti, ka visi cilvēki pēc savas dabas piedzimst vienlīdzīgi un brīvi. Apspriešanā pārstāvjiem no marksistiskajām valstīm ļoti nepaticis Malika formulējums, jo viņu ideoloģija bija uzsvērt cilvēku šķirisko, sociāli ekonomisko determinētību. Taču Rūzvelte un Maliks nav padevušies marksistu spiedienam, par Deklarācijas pamatu paturot apgaismības un dabisko tiesību filosofiju. Kā ceturto nozīmīgāko grupā min francūzi René Cassin, kas bijis gudrs filosofs un jurists, vēlāk saņēmis Nobela Miera prēmiju. Cassin vadīja Juridisko fakultāti Parīzes universitātē, Otrā pasaules kara laikā bija viens no tuvākajiem Golla līdzgaitniekiem. Viņa darbību atzīmē kā ļoti konstruktīvu; situācijās, kad angļi, amerikāņi un francūži strīdējās, Cassin bija neaizvietojams strīdu izlīdzinātājs, lielisks diplomāts. Ierēdņa statusā no ANO Komisijā strādāja John P.Humphrey, pragmatisks un pieredzējis Kanādas jurists, kurš bija ANO sekretariāta darbinieks, viņa nopelns bija izlīdzināt pretrunas starp ASV valdības iecerēm, komisijas radošajām idejām un citvalstu pārstāvju protestiem. Tiek minēts, ka attiecībā uz Deklarāciju viņš bijis nelabojams ideālists. Humphrey arī nāca no universitāšu aprindām, jo bija vadījis Makgila universitātes Monreālā Juridisko fakultāti. Būdams kanādietis, viņš veikli balasēja starp angļu un franču valodā runājošajiem politiķiem, neļaujot tiem ieslīgt neatrisināmās pretrunās. Humphrey arī uzturēja sakarus ar Amerikas Tiesību institūtu, kas darīja ļoti daudz Deklarācijas pamatnostādņu radīšanā. ANO Cilvēktiesību Komisijā 1946. gada sākumā tika ievēlēti deviņi locekļi (līdzās minētajiem vēl arī no Austrālijas, Čīles, Francijas, PSRS, Lielbritānijas), vēlāk jūnijā — jau 18. Taču galvenais darbs gūlās uz jau minēto komisijas vadītāju un aktīvistu pleciem. Rūzveltes darbība nenoritēja pašplūsmā, tai stingri sekoja ASV Valsts departaments, eksperti, padomdevēji. Ieteikumi ir saglabājušies rakstiskā veidā, jo Eleonora bijusi pakurla, tāpēc eksperti nevarēja atļauties sēdēt blakus un čukstēt ausī, bet gan pasniedza viņai zīmītes, kā jāreaģē uz priekšlikumiem. Vēsture liecina, ka, būdama ASV prezidenta atraitne un sūtne ANO komisijā, viņa apzinājās savu milzīgo valstisko atbildību, taču kā personība tik un tā atļāvās reizēm neklausīt un spriest pati. Deklarācijas tapšanas vēsturē vēl min sievieti no Indijas — Hansa Mehta bija aktīva Indijas Nacionālā kongresa delegāte, SNDT Sieviešu universitātes prezidente. Viņas redzeslokā bija divas tēmas: koloniālisma nosodīšana un sieviešu tiesības. ASV Valsts departaments apraksta viņas intelektuālo līdzdalību deklarācijas tapšanā, taču piebilst, ka viņas ietekme nebija pārāk liela, jo uzstāšanās veids bija tikko dzirdami čuksti, kas bieži vien publiku nesasniedza. Eleonora Rūzvelte nebija speciāliste ne ārpolitikā, ne filosofijā, ne tiesībās, ne arī dokumentu sastādīšanā. Taču kā ASV prezidenta atraitni viņu deleģēja atbildīgos amatos, cerot, ka padomnieki sakārtos lietas atbilstoši ASV politikai. Tā uzreiz viņa nonāca trijās ANO komisijās: Trešajā jeb "Sociālajā, humanitārajā un kultūras", kurai vēlāk bija liela loma deklarācijas apspriešanā un gala varianta izstrādē, tad ANO Sociālajā un ekonomiskajā padomē un Cilvēktiesību komisijā. Līdzgaitnieki atceras, ka Elizabete Rūzvelte bija apveltīta ar to, ko sauc par veselo saprātu, viņa bija lieliska koordinatore, konfliktu novērsēja, lietas attīstības sekmētāja un consensus builder — savstarpējās saprašanās radītāja. Izrādās, ka pasākumos, kur iesaistīti dažādu reliģiju, kultūru un civilizāciju pārstāvji, tas ir viens no galvenajiem amatiem. Nevis teorētiska pareizība vai drosmīga atļaušanās izbīdīja ANO projektu, bet tieši cilvēciskā degsme un spēja pierunāt gan musulmaņus, gan ķīniešus, gan afrikāņus, skaidrot pozīcijas un iedvest sapratni par labumu, ko visiem atnesīs Cilvēktiesību deklarācija. No veselā saprāta viedokļa skaidri un saprotami ir uzrakstīti arī Deklarācijas trīsdesmit paragrāfi. Tas it īpaši krīt acīs tad, kad nākas atcerēties divas neveiksmes ar Eiropas Savienības pamatdokumentu pieņemšanu: ES Līgums par konstitūciju un Lisabonas līgums tika izgāzti, un ne maza loma te bija to samudžinātajam, neskaidrajam raksturam, kas neatbilst nekādām veselā saprāta un ikdienas uztveres pozīcijām. Vienkāršība un skaidrība Eleonora Rūzvelte, atzīstot savu viduvējību intelekta ziņā, darba grupai esot teikusi: ja dokumentu uzrakstīs tā, ka es visu saprotu, tad katrs parastais cilvēks pasaulē arī sapratīs, un tas mums jāpanāk. Šī doma, kas liekas sadzīviski tik vienkārša, patiesībā atnesa Deklarācijai vislielāko veiksmi, lai to gadu gaitā pieņemtu lielākā daļa pasaules sabiedrības. Deklarācijas pamatkodola vienkāršība, filosofiskais dziļums un ētiskā skaidrība bija un ir tās spēks. Deklarācijas radītāju pirmās šaubas bija par to, ko vispār radīt: a) tiesisku sistēmu, starptautisku, juridisku dokumentu vai b) mērķu un standartu kopumu, kas būtu globālās pasaules vērtību kopums. Dilemma bija starp filosofiju, ētiku kā Deklarācijas centru un starptautiskajām tiesībām, konventu, kas Deklarāciju ratificētu un ietekmētu to parakstīt visu valstu valdībām. Pirmais variants ir balstīts uz cilvēcisko ticību morālei un vērtībām, otrais – uz starptautisko birokrātisko mašinēriju. Gars vai vara — mūžsenais jautājums nostājās arī ANO komisijas priekšā. Domas dalījās. Filosofija bez varas esot nekas, daži teica. Vērtības spaidu kārtā arī esot nekas, atbildēja citi. 1947. gada 9. jūnijā komisija apspriešanai uz galda ANO uzlika 408 lapas, kurās joprojām nebija atrasts kompromiss: filosofiski ētisks vai starptautisko tiesību dokuments. Citu civilizāciju un reliģiju pārstāvji, kuri nebija kristieši un apgaismotāji, sāka jautāt: kāda te būs filosofija? Humphrey tolaik atbildēja, ka te nav nekādas filosofijas, bet tiesību idejas ir salasītas no dažādu laikmetu un valstu konstitūcijām, deklarācijām un intelektuāliem tekstiem. Rūzvelte gribēja panākt ātru Deklarācijas pieņemšanu, lai pasaulē mazinātos karu radītās šausmas un vairotos cilvēciskā cieņa. Tāpēc viņa vairāk bija par filosofisko variantu. Angļu pārstāvji turpretī gribēja iet lēno un smago ceļu ar ratifikācijām un Deklarācijas ieviešanas procedūrām. Nācās komisiju sadalīt trijās daļās, no kurām pirmā strādāja pie Deklarācijas satura, otrā — pie līguma un vienošanās idejām (covenant) un trešā — pie ieviešanas pasākumiem. Jautājumi un viedokļi Kad komisija nodeva Deklarāciju apspriešanai ANO tā saucamajai Trešajai komitejai (to vadīja Maliks, tajā kā ASV sūtne bija Rūzvelte), sākās sēdes pēc sēdes, kopumā notika 85 apspriedes un 20 apakškomisiju tikšanās. Jautājumi tika uzdoti ļoti principiāli, galvenokārt saistībā ar neeiropeisko kultūru un reliģiju atšķirībām. Rūzvelte parādīja savu lielisko iestāstīšanas un lobēšanas spēju, jo notikumus ap Deklarāciju viņa bija pieņēmusi kā savu personīgo dzīvi. Piemēram, Pakistānas delegāts grasījās Trešajā komitejā balsot pret Deklarāciju, jo nepatika punkts par ticības brīvību un tiesībām mainīt reliģiskos uzskatus (kas musulmaņiem nešķiet pieņemami). Rūzvelte iebilda, ka Korāns māca arī to, ka liekulība ir vēl lielāks grēks, personām nav jāpieder reliģijām, kurām tās patiesībā netic. Pakistānas pārstāvis beigās nobalsoja par Deklarāciju, tomēr Saūda Arābijas pārstāvis netika pierunāts, tāpēc šī valsts atturējās. Kad ANO delegāti ar 48 balsīm nobalsoja par, pret nebija, bet astoņi atturējās (komunistisko valstu bloks, Dienvidāfrika un Sauda Arābija), zālē sacēlās ovācijas. Deklarācijas veidotāji sadūrās ar vairākām būtiskām nostādnēm, no kurām vajadzēja izvēlēties modernāko un pareizāko ceļu. Kā pirmo var minēt jautājumu: kas ir tiesību pamatā? Dabisko tiesību teorija, vai tās cilvēkam dod Dievs, vai tās nosaka cilvēka iedaba? Otra versija, kas tika apspriesta delegātu vidū, bija pozitīvisma doktrīna, ka tiesības nosaka cilvēka darbība un uzvedība, tajā skaitā tās determinē valsts. Līdzīgi kā strīdos par Eiropas Savienības pamatdokumentiem, arī te pacēlās jautājums par Dievu. Minēt vai neminēt? Rezultātā izrādījās — neminēt. Nekristiešu pārstāvji teica, ka ar dabisko tiesību teoriju Deklarācijas autori grib visiem uzspiest rietumu vērtības, stāstot ka tās ir universālas, kas nav taisnība. Šis jautājums gaisā virmo vēl pēc sešdesmit gadiem. Kā filosofiskie virzieni Deklarācijas apspriešanā sadūrās marksisms un liberālisms. Komunistiskā bloka delegāti apgalvoja, ka par prioritāru (vai vismaz blakus) cilvēktiesībās jāliek valsts un tās vajadzības, jo tikai valsts var garantēt cilvēktiesības. Marksisti bija pārliecināti, ka ANO idejas par pilsoņu un politiskajām tiesībām nav nekas cits, kā buržuāziski individuālistiskās domāšanas uzspiešana pasaulei, ko saorganizējuši apspiedējas šķiras pārstāvji. Taču diskusijās liberāļi, iestājoties par individuālo cilvēktiesību prioritāti un neļaujot priekšplānā izvirzīt valsts tiesības, uzvarēja. Lai nosargātu liberālo garu, Deklarācijā netika ierakstītas arī minoritāšu tiesības, jo, kā paskaidroja Rūzvelte, šīs tiesības ir tik universālas, ka tās attiecas uz visiem vienlīdzīgi, minoritātes nav izņēmums. Eleonora Rūzvelte saķērās publiskā divcīņā ar PSRS sūtni Andreju Višinski, kurš apgalvoja, ka PSRS indivīda un valsts intereses esot tik harmoniskas, ka tās sakrītot. Tāpēc, viņš teica, liksim Deklarācijā priekšplānā valsts intereses. Tam bija grūti ticēt, taču vajadzēja drosmīgus cilvēkus, kas to pasaka. Rūzveltes cīņa ar padomju delegātiem, tajā skaitā par gūstekņu jautājumu, ir kļuvusi par vienu no ANO vēstures leģendām. Trešā dilemma, ko apspriešanas gaitā nācās pārdzīvot Deklarācijas sastādītājiem, bija jautājums par eiropeiskās un neeiropeiskās kultūras atšķirībām. Izpratne par to, kas ir darbs, kāda ir sievietes loma sabiedrībā, kas ir ģimene, izglītība, atpūta, dažādās kultūrās ir atšķirīgs. Vai "sieviete" tiek domāta ar jēdzienu "cilvēks", varbūt Deklarācijā vajag viņas lomu uzsvērt īpaši? Rūzvelte uzskatīja, ka dzimumi nav speciāli jāizdala, jo visi ir cilvēki, un visas pamattiesības attiecas uz abiem dzimumiem. PSRS pārstāvji gribēja, lai ieraksta, ka par ģimeni rūpējas valsts. Musulmaņi pretojās, jo valstij tur nav jājaucas. Jautājums par sabiedrības, valsts, kopienas nozīmi indivīda tiesībās tika atrisināts 29.paragrāfā, minot, ka cilvēkam ir pienākumi pret savu kopienu (valsti nolēma neminēt), kurā viņš/a var būt brīvs un attīstīties. Cilvēktiesību deklarācijā dažas tiesības netika iekļautas, lai gan atsevišķi delegāti to pieprasīja. Pirmkārt, neietvēra petīciju jeb lūgumu, pretenziju, sūdzēšanās tiesības. Jautājums par Deklarācijas realizāciju tika pārbīdīts uz citiem dokumentiem. Petīcijas tiesības pieļaut nevēlējās PSRS pārstāvji, apgalvojot, ka tās pārkāps valstu iekšējo jurisdikciju. Netika iekļautas arī minoritāšu tiesības, uzsverot, ka Deklarācijas galvenais subjekts ir indivīds, nevis grupas. Netika speciāli uzsvērts, ka Deklarācija attiecas uz atkarīgajām zemēm un teritorijām, jo vārdā "universāls" jau ir paredzēts, ka tā attiecas uz visiem un visur. Šāds priekšlikums bija saistīts ar vēlmi likt Rietumvalstīm atcerēties savu vainu par koloniālismu. Diskusiju izraisīja arī "tiesības pretoties apspiešanai", jo netika noteikts, kam varētu un kam nevarētu pretoties. Latīņamerikas pārstāvji bija ieinteresēti šo tiesību pieminēšanā, taču vairākums delegātu — nē. Rezultātā tiesības dumpoties tika ierakstītas Deklarācijas preambulā. Deklarācija kopumā tika radīta kā Magna Carta visai cilvēcei. Tās kodols ir filosofiski humāns un vispārcilvēcisks, filosofijas tajā ir vairāk nekā juridiski praktiskas nostādnes. Protams, tā ir iedvesmas un vērtību, nevis reālu faktu deklarācija. Nākamajos sešdesmit gados pēc pieņemšanas tā ir tikusi papildināta, ir izveidotas Deklarācijas realizācijas sistēma, cilvēktiesību pārkāpumu kontrole, ir pieņemtas atsevišķas cita veida deklarācijas, piemēram, 1981.gadā parādījās Universal Islamic Declaration of Human Rights. Cilvēki, kuri ANO uzdevumā aizsāka ideju par universālu cilvēka tiesību apkopošanu deklarācijā, ir ierosinājuši grandiozu pasaules mēroga garīgu procesu, kurā tiek meklētas kultūru, reliģiju un civilizāciju savstarpējās saskares un vienošanās jomas. Tas, ka dažāda ranga politiķi un dažu valstu vadītāji cilvēktiesības izmanto savu politisko interešu apmierināšanai, kūdot vienu tautu pret otru ar lozungu "Te netiek ievērotas cilvēktiesības!" ir nožēlojamākais, kas vien ar šo cēlo Deklarāciju ir noticis. Ir vajadzīga nevis Deklarācijas pārpolitizēšana, bet gan atbrīvošana no nelietīgas valkāšanas un pacelšana no jauna filosofiski antropoloģiskā un ētiskā dimensijā, kā tā sākotnēji tika iecerēta. Maija Kūle, profesore ANO Cilvēktiesību deklarācijai — 60 gadi. Ideja par cilvēka tiesību apkopošanu deklarācijā ir ierosinājusi grandiozu pasaules mēroga garīgu procesu ANO Cilvēktiesību deklarācija tika pieņemta ar valstu pārstāvju balsojumu (un dažu valstu atturēšanos no balsojuma) ANO Ģenerālajā asamblejā 1948.gada 10.decembrī. Līdz ar to pasaule šogad atzīmē Deklarācijas pieņemšanas 60.gadadienu. Cilvēktiesību filosofija ir kļuvusi par pasaules filosofisko un ētisko vērtību apliecinātāju, kaut arī ne visur šīs vērtības tiek realizētas un praktizētas. Tomēr labā griba un daudzu valstu līdzdalība ANO struktūrās apliecina, ka Cilvēktiesību deklarācija nav tukša skaņa — pa sešdesmit gadiem tā ir kļuvusi par cilvēcības mēru, pie kura aicinātas piemērīties valstu valdības, atbildot uz jautājumu: vai jūsu Zemē tiek ievērotas cilvēktiesības? Bieži publikas acīs šis jautājums izskan kā propagandisks un ļoti politizēts jautājums, ar kura palīdzību politiķi kārto savus rēķinus starptautiskajās attiecībās. Taču dziļākajā būtībā Cilvēktiesību deklarācija ir dziļi filosofiska un ētiska, tā ietver visu cilvēku vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, brīvību un personisko neaizskaramību, tiesības netikt pārvērstam par vergu, aizliegumu personu spīdzināt, necilvēcīgi -apieties, aizliegums piemērot šādus soda veidus. Šī Deklarācija pamato vienlīdzību likuma priekšā, aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos personiskajā un ģimenes dzīvē. Ir paredzētas vecāku prioritāras tiesības izvēlēties bērnu apmācību, izglītības pieejamība, kultūras tiesības, politiskās tiesības utt. Cilvēktiesību deklarācijā ietvertā filosofija XX gadsimtā nebūtu bijusi iespējama bez Dž.Loka, I.Kanta, Rietumu apgaismības, humānisma idejām un liberālisma nostādnēm. Sākotnēji vārds "universālās cilvēktiesības" Deklarācijā nav bijis. Deklarācija veidota kā starptautisks dokuments, raizējoties, kā to padarīt visām civilizācijām vienlīdz pieņemamu. Taču apspriešanas gaitā René Cassin, izprotot pamatvērtību unikālo un vispārcilvēcisko raksturu, piedāvājis mainīt nosaukumu, ietverot tajā vārdu "universālā", lai uzsvērtu principu, ka tā attiecas uz visiem, visur un vienmēr.Kā tas sākās Deklarācijas sagatavošanas laiks ir no 1946. gada jūnija līdz 1948.gada decembrim. Pēc Otrā pasaules kara daudzu lielvalstu vadītāji, juristi, filosofi, politiķi izjuta nepatiku un pretīgumu par pasaules mēroga traģēdiju, ko bija radījis karš un cilvēku upuri. Uzvarētājas lielvalstis, pirmām kārtām ASV, jaundibinātās ANO ietvaros rosināja veidot dokumentu, kas varētu stiprināt mieru un garantēt cilvēciskas attiecības. Daudzi politiķi tolaik neticēja šādam pasākumam, jo uzskatīja to par veltīgu un utopisku. Taču ASV prezidenta Rūzvelta atraitne Eleonora, būdama ASV sūtne ANO, piekrita vajadzībai ķerties pie teorētiskas izstrādes un tika norīkota par ANO Cilvēktiesību komitejas vadītāju. Grupiņa, kas veidoja dokumenta kodolu, bija maza. Tur kopā ar Eleonoru kā komisijas vadītājas vietnieks strādāja vēl P.C.Chang no Ķīnas, taču viņš bija mācījies ASV Klarka un Kolumbijas universitātē, apguvis rietumniecisko domāšanu un nekādu lielu ietekmi neguva. Viņa nopelnus apraksta kā replikas un papildinājumus, ka Ķīnā tā... nedomā, ka Konfūcija mācībai jūsu iecerētās nostādnes neatbilst... utt. Charles Malik no Lībijas bija viens no galvenajiem deklarācijas teorētiķiem ar uzdevumu būt Rapporteur, aktīvs un pārliecināts politiķis, kurš palīdzēja šaubu gadījumos Deklarāciju nolikt uz pareizajām sliedēm. Maliku atceras kā grieķu ortodoksu kristieti, kurš beidzis Amerikas universitāti Beirūtā, universitātes Hārvardā un Freiburgā. Piecdesmitajos gados Maliks kļuva par ANO Ģenerālās asamblejas vadītāju. Maliks esot bijis mentālo vingrinājumu varonis, nekas filosofiski abstrakts un tiesiski sarežģīts viņam neesot bijis par grūtu, un izstrādāt pasaulvēsturisku dokumentu viņam paticis. Viens no viņa jājamzirdziņiem deklarācijas filosofiskajā izstrādē ir bijusi dabisko tiesību teorija, kura jūtama Deklarācijas pirmajos filosofiskajos formulējumos, proti, ka visi cilvēki pēc savas dabas piedzimst vienlīdzīgi un brīvi. Apspriešanā pārstāvjiem no marksistiskajām valstīm ļoti nepaticis Malika formulējums, jo viņu ideoloģija bija uzsvērt cilvēku šķirisko, sociāli ekonomisko determinētību. Taču Rūzvelte un Maliks nav padevušies marksistu spiedienam, par Deklarācijas pamatu paturot apgaismības un dabisko tiesību filosofiju. Kā ceturto nozīmīgāko grupā min francūzi René Cassin, kas bijis gudrs filosofs un jurists, vēlāk saņēmis Nobela Miera prēmiju. Cassin vadīja Juridisko fakultāti Parīzes universitātē, Otrā pasaules kara laikā bija viens no tuvākajiem Golla līdzgaitniekiem. Viņa darbību atzīmē kā ļoti konstruktīvu; situācijās, kad angļi, amerikāņi un francūži strīdējās, Cassin bija neaizvietojams strīdu izlīdzinātājs, lielisks diplomāts. Ierēdņa statusā no ANO Komisijā strādāja John P.Humphrey, pragmatisks un pieredzējis Kanādas jurists, kurš bija ANO sekretariāta darbinieks, viņa nopelns bija izlīdzināt pretrunas starp ASV valdības iecerēm, komisijas radošajām idejām un citvalstu pārstāvju protestiem. Tiek minēts, ka attiecībā uz Deklarāciju viņš bijis nelabojams ideālists. Humphrey arī nāca no universitāšu aprindām, jo bija vadījis Makgila universitātes Monreālā Juridisko fakultāti. Būdams kanādietis, viņš veikli balasēja starp angļu un franču valodā runājošajiem politiķiem, neļaujot tiem ieslīgt neatrisināmās pretrunās. Humphrey arī uzturēja sakarus ar Amerikas Tiesību institūtu, kas darīja ļoti daudz Deklarācijas pamatnostādņu radīšanā. ANO Cilvēktiesību Komisijā 1946. gada sākumā tika ievēlēti deviņi locekļi (līdzās minētajiem vēl arī no Austrālijas, Čīles, Francijas, PSRS, Lielbritānijas), vēlāk jūnijā — jau 18. Taču galvenais darbs gūlās uz jau minēto komisijas vadītāju un aktīvistu pleciem. Rūzveltes darbība nenoritēja pašplūsmā, tai stingri sekoja ASV Valsts departaments, eksperti, padomdevēji. Ieteikumi ir saglabājušies rakstiskā veidā, jo Eleonora bijusi pakurla, tāpēc eksperti nevarēja atļauties sēdēt blakus un čukstēt ausī, bet gan pasniedza viņai zīmītes, kā jāreaģē uz priekšlikumiem. Vēsture liecina, ka, būdama ASV prezidenta atraitne un sūtne ANO komisijā, viņa apzinājās savu milzīgo valstisko atbildību, taču kā personība tik un tā atļāvās reizēm neklausīt un spriest pati. Deklarācijas tapšanas vēsturē vēl min sievieti no Indijas — Hansa Mehta bija aktīva Indijas Nacionālā kongresa delegāte, SNDT Sieviešu universitātes prezidente. Viņas redzeslokā bija divas tēmas: koloniālisma nosodīšana un sieviešu tiesības. ASV Valsts departaments apraksta viņas intelektuālo līdzdalību deklarācijas tapšanā, taču piebilst, ka viņas ietekme nebija pārāk liela, jo uzstāšanās veids bija tikko dzirdami čuksti, kas bieži vien publiku nesasniedza. Eleonora Rūzvelte nebija speciāliste ne ārpolitikā, ne filosofijā, ne tiesībās, ne arī dokumentu sastādīšanā. Taču kā ASV prezidenta atraitni viņu deleģēja atbildīgos amatos, cerot, ka padomnieki sakārtos lietas atbilstoši ASV politikai. Tā uzreiz viņa nonāca trijās ANO komisijās: Trešajā jeb "Sociālajā, humanitārajā un kultūras", kurai vēlāk bija liela loma deklarācijas apspriešanā un gala varianta izstrādē, tad ANO Sociālajā un ekonomiskajā padomē un Cilvēktiesību komisijā. Līdzgaitnieki atceras, ka Elizabete Rūzvelte bija apveltīta ar to, ko sauc par veselo saprātu, viņa bija lieliska koordinatore, konfliktu novērsēja, lietas attīstības sekmētāja un consensus builder — savstarpējās saprašanās radītāja. Izrādās, ka pasākumos, kur iesaistīti dažādu reliģiju, kultūru un civilizāciju pārstāvji, tas ir viens no galvenajiem amatiem. Nevis teorētiska pareizība vai drosmīga atļaušanās izbīdīja ANO projektu, bet tieši cilvēciskā degsme un spēja pierunāt gan musulmaņus, gan ķīniešus, gan afrikāņus, skaidrot pozīcijas un iedvest sapratni par labumu, ko visiem atnesīs Cilvēktiesību deklarācija. No veselā saprāta viedokļa skaidri un saprotami ir uzrakstīti arī Deklarācijas trīsdesmit paragrāfi. Tas it īpaši krīt acīs tad, kad nākas atcerēties divas neveiksmes ar Eiropas Savienības pamatdokumentu pieņemšanu: ES Līgums par konstitūciju un Lisabonas līgums tika izgāzti, un ne maza loma te bija to samudžinātajam, neskaidrajam raksturam, kas neatbilst nekādām veselā saprāta un ikdienas uztveres pozīcijām.Vienkāršība un skaidrība Eleonora Rūzvelte, atzīstot savu viduvējību intelekta ziņā, darba grupai esot teikusi: ja dokumentu uzrakstīs tā, ka es visu saprotu, tad katrs parastais cilvēks pasaulē arī sapratīs, un tas mums jāpanāk. Šī doma, kas liekas sadzīviski tik vienkārša, patiesībā atnesa Deklarācijai vislielāko veiksmi, lai to gadu gaitā pieņemtu lielākā daļa pasaules sabiedrības. Deklarācijas pamatkodola vienkāršība, filosofiskais dziļums un ētiskā skaidrība bija un ir tās spēks. Deklarācijas radītāju pirmās šaubas bija par to, ko vispār radīt: a) tiesisku sistēmu, starptautisku, juridisku dokumentu vai b) mērķu un standartu kopumu, kas būtu globālās pasaules vērtību kopums. Dilemma bija starp filosofiju, ētiku kā Deklarācijas centru un starptautiskajām tiesībām, konventu, kas Deklarāciju ratificētu un ietekmētu to parakstīt visu valstu valdībām. Pirmais variants ir balstīts uz cilvēcisko ticību morālei un vērtībām, otrais – uz starptautisko birokrātisko mašinēriju. Gars vai vara — mūžsenais jautājums nostājās arī ANO komisijas priekšā. Domas dalījās. Filosofija bez varas esot nekas, daži teica. Vērtības spaidu kārtā arī esot nekas, atbildēja citi. 1947. gada 9. jūnijā komisija apspriešanai uz galda ANO uzlika 408 lapas, kurās joprojām nebija atrasts kompromiss: filosofiski ētisks vai starptautisko tiesību dokuments. Citu civilizāciju un reliģiju pārstāvji, kuri nebija kristieši un apgaismotāji, sāka jautāt: kāda te būs filosofija? Humphrey tolaik atbildēja, ka te nav nekādas filosofijas, bet tiesību idejas ir salasītas no dažādu laikmetu un valstu konstitūcijām, deklarācijām un intelektuāliem tekstiem. Rūzvelte gribēja panākt ātru Deklarācijas pieņemšanu, lai pasaulē mazinātos karu radītās šausmas un vairotos cilvēciskā cieņa. Tāpēc viņa vairāk bija par filosofisko variantu. Angļu pārstāvji turpretī gribēja iet lēno un smago ceļu ar ratifikācijām un Deklarācijas ieviešanas procedūrām. Nācās komisiju sadalīt trijās daļās, no kurām pirmā strādāja pie Deklarācijas satura, otrā — pie līguma un vienošanās idejām (covenant) un trešā — pie ieviešanas pasākumiem. Jautājumi un viedokļi Kad komisija nodeva Deklarāciju apspriešanai ANO tā saucamajai Trešajai komitejai (to vadīja Maliks, tajā kā ASV sūtne bija Rūzvelte), sākās sēdes pēc sēdes, kopumā notika 85 apspriedes un 20 apakškomisiju tikšanās. Jautājumi tika uzdoti ļoti principiāli, galvenokārt saistībā ar neeiropeisko kultūru un reliģiju atšķirībām. Rūzvelte parādīja savu lielisko iestāstīšanas un lobēšanas spēju, jo notikumus ap Deklarāciju viņa bija pieņēmusi kā savu personīgo dzīvi. Piemēram, Pakistānas delegāts grasījās Trešajā komitejā balsot pret Deklarāciju, jo nepatika punkts par ticības brīvību un tiesībām mainīt reliģiskos uzskatus (kas musulmaņiem nešķiet pieņemami). Rūzvelte iebilda, ka Korāns māca arī to, ka liekulība ir vēl lielāks grēks, personām nav jāpieder reliģijām, kurām tās patiesībā netic. Pakistānas pārstāvis beigās nobalsoja par Deklarāciju, tomēr Saūda Arābijas pārstāvis netika pierunāts, tāpēc šī valsts atturējās. Kad ANO delegāti ar 48 balsīm nobalsoja par, pret nebija, bet astoņi atturējās (komunistisko valstu bloks, Dienvidāfrika un Sauda Arābija), zālē sacēlās ovācijas. Deklarācijas veidotāji sadūrās ar vairākām būtiskām nostādnēm, no kurām vajadzēja izvēlēties modernāko un pareizāko ceļu. Kā pirmo var minēt jautājumu: kas ir tiesību pamatā? Dabisko tiesību teorija, vai tās cilvēkam dod Dievs, vai tās nosaka cilvēka iedaba? Otra versija, kas tika apspriesta delegātu vidū, bija pozitīvisma doktrīna, ka tiesības nosaka cilvēka darbība un uzvedība, tajā skaitā tās determinē valsts. Līdzīgi kā strīdos par Eiropas Savienības pamatdokumentiem, arī te pacēlās jautājums par Dievu. Minēt vai neminēt? Rezultātā izrādījās — neminēt. Nekristiešu pārstāvji teica, ka ar dabisko tiesību teoriju Deklarācijas autori grib visiem uzspiest rietumu vērtības, stāstot ka tās ir universālas, kas nav taisnība. Šis jautājums gaisā virmo vēl pēc sešdesmit gadiem. Kā filosofiskie virzieni Deklarācijas apspriešanā sadūrās marksisms un liberālisms. Komunistiskā bloka delegāti apgalvoja, ka par prioritāru (vai vismaz blakus) cilvēktiesībās jāliek valsts un tās vajadzības, jo tikai valsts var garantēt cilvēktiesības. Marksisti bija pārliecināti, ka ANO idejas par pilsoņu un politiskajām tiesībām nav nekas cits, kā buržuāziski individuālistiskās domāšanas uzspiešana pasaulei, ko saorganizējuši apspiedējas šķiras pārstāvji. Taču diskusijās liberāļi, iestājoties par individuālo cilvēktiesību prioritāti un neļaujot priekšplānā izvirzīt valsts tiesības, uzvarēja. Lai nosargātu liberālo garu, Deklarācijā netika ierakstītas arī minoritāšu tiesības, jo, kā paskaidroja Rūzvelte, šīs tiesības ir tik universālas, ka tās attiecas uz visiem vienlīdzīgi, minoritātes nav izņēmums. Eleonora Rūzvelte saķērās publiskā divcīņā ar PSRS sūtni Andreju Višinski, kurš apgalvoja, ka PSRS indivīda un valsts intereses esot tik harmoniskas, ka tās sakrītot. Tāpēc, viņš teica, liksim Deklarācijā priekšplānā valsts intereses. Tam bija grūti ticēt, taču vajadzēja drosmīgus cilvēkus, kas to pasaka. Rūzveltes cīņa ar padomju delegātiem, tajā skaitā par gūstekņu jautājumu, ir kļuvusi par vienu no ANO vēstures leģendām. Trešā dilemma, ko apspriešanas gaitā nācās pārdzīvot Deklarācijas sastādītājiem, bija jautājums par eiropeiskās un neeiropeiskās kultūras atšķirībām. Izpratne par to, kas ir darbs, kāda ir sievietes loma sabiedrībā, kas ir ģimene, izglītība, atpūta, dažādās kultūrās ir atšķirīgs. Vai "sieviete" tiek domāta ar jēdzienu "cilvēks", varbūt Deklarācijā vajag viņas lomu uzsvērt īpaši? Rūzvelte uzskatīja, ka dzimumi nav speciāli jāizdala, jo visi ir cilvēki, un visas pamattiesības attiecas uz abiem dzimumiem. PSRS pārstāvji gribēja, lai ieraksta, ka par ģimeni rūpējas valsts. Musulmaņi pretojās, jo valstij tur nav jājaucas. Jautājums par sabiedrības, valsts, kopienas nozīmi indivīda tiesībās tika atrisināts 29.paragrāfā, minot, ka cilvēkam ir pienākumi pret savu kopienu (valsti nolēma neminēt), kurā viņš/a var būt brīvs un attīstīties. Cilvēktiesību deklarācijā dažas tiesības netika iekļautas, lai gan atsevišķi delegāti to pieprasīja. Pirmkārt, neietvēra petīciju jeb lūgumu, pretenziju, sūdzēšanās tiesības. Jautājums par Deklarācijas realizāciju tika pārbīdīts uz citiem dokumentiem. Petīcijas tiesības pieļaut nevēlējās PSRS pārstāvji, apgalvojot, ka tās pārkāps valstu iekšējo jurisdikciju. Netika iekļautas arī minoritāšu tiesības, uzsverot, ka Deklarācijas galvenais subjekts ir indivīds, nevis grupas. Netika speciāli uzsvērts, ka Deklarācija attiecas uz atkarīgajām zemēm un teritorijām, jo vārdā "universāls" jau ir paredzēts, ka tā attiecas uz visiem un visur. Šāds priekšlikums bija saistīts ar vēlmi likt Rietumvalstīm atcerēties savu vainu par koloniālismu. Diskusiju izraisīja arī "tiesības pretoties apspiešanai", jo netika noteikts, kam varētu un kam nevarētu pretoties. Latīņamerikas pārstāvji bija ieinteresēti šo tiesību pieminēšanā, taču vairākums delegātu — nē. Rezultātā tiesības dumpoties tika ierakstītas Deklarācijas preambulā. Deklarācija kopumā tika radīta kā Magna Carta visai cilvēcei. Tās kodols ir filosofiski humāns un vispārcilvēcisks, filosofijas tajā ir vairāk nekā juridiski praktiskas nostādnes. Protams, tā ir iedvesmas un vērtību, nevis reālu faktu deklarācija. Nākamajos sešdesmit gados pēc pieņemšanas tā ir tikusi papildināta, ir izveidotas Deklarācijas realizācijas sistēma, cilvēktiesību pārkāpumu kontrole, ir pieņemtas atsevišķas cita veida deklarācijas, piemēram, 1981.gadā parādījās Universal Islamic Declaration of Human Rights. Cilvēki, kuri ANO uzdevumā aizsāka ideju par universālu cilvēka tiesību apkopošanu deklarācijā, ir ierosinājuši grandiozu pasaules mēroga garīgu procesu, kurā tiek meklētas kultūru, reliģiju un civilizāciju savstarpējās saskares un vienošanās jomas. Tas, ka dažāda ranga politiķi un dažu valstu vadītāji cilvēktiesības izmanto savu politisko interešu apmierināšanai, kūdot vienu tautu pret otru ar lozungu "Te netiek ievērotas cilvēktiesības!" ir nožēlojamākais, kas vien ar šo cēlo Deklarāciju ir noticis. Ir vajadzīga nevis Deklarācijas pārpolitizēšana, bet gan atbrīvošana no nelietīgas valkāšanas un pacelšana no jauna filosofiski antropoloģiskā un ētiskā dimensijā, kā tā sākotnēji tika iecerēta.