Ar Eiropas Savienību mēs negūsim panākumus, ja neuzklausīsim tās iedzīvotājus. Sūdzības ir acīmredzamas un pamatotas: neapstiprinātie finanšu pārskati, Eiropas Parlamenta deputātu tēriņi un Kopīgā lauksaimniecības politika. Protams, tāpat kā lielākā daļa politisko institūciju, ES var būt kaitinoša: dažkārt tā ir sīkumaina, dažkārt pārāk birokrātiska, tā mēdz lēni reaģēt uz jauniem pavērsieniem, un tai ir savas tradicionālās intereses, kas grūti maināmas.
Taču kāds cits jautājums ir svarīgāks. Manu vecāku paaudzei, kuru vajāja atmiņas par ekonomikas depresiju, fašismu un karu, vienotās Eiropas misija bija skaidra un iedvesmojoša — pēc šausmīgās desmitgades, kad vadoņi tautas un cilvēkus šķēla, tos beidzot apvienot.
Manai paaudzei nav nekādu atmiņu par Eiropas Savienības dibināšanas pasākumiem un ne tik — par briesmīgajiem gadiem, kas tiem iedvesmoja. Mana saikne ar to laiku ir mantota. Mana māte ir dzimusi Polijā, tēvs — Beļģijā. Es uzaugu, skaidri saprazdams, ka vislabākais risinājums vienmēr un katrreiz ir politisks risinājums.
Manas paaudzes dzīves rakstā ir ieaudušies citi notikumi — tādi kā Berlīnes mūra krišana un 11.septembris. Eiropas Savienībai vajadzīga jauna misija, kas atspoguļotu nākamās paaudzes cerības un bailes un tās problēmas, kuras nav atrisināmas bez starptautiskas sadarbības.
Kādreiz valsts valdība mēdza būt kārtības bastions, priekšējā līnija pilsoņu aizsardzībā pret bruņotiem konfliktiem un ekonomiskām krīzēm. Aizsardzība bija nacionālās valsts ziņā, un gan sarunās, gan konfliktos ar citiem tā darbojās kā viens politisks organisms.
Nu vairs tā nav. Riski ir kļuvuši globāli. Kredītu sabrukums, naftas un gāzes piegāžu nedrošība, klimata pārmaiņas un terorisms nav jautājumi, kas risināmi atsevišķai valstij. Visi šie jautājumi ir saistīti ar aizsardzību un drošību, un visi tie pēc dabas ir starptautiski. Globālās institūcijas ir par vājām, lai tos risinātu, bet nacionālās valstis — par mazām. Eiropas Savienība mums ir vajadzīga.
Eiropas Savienībai jāstājas pretī trim globāliem draudiem. Pirmkārt, nākamajā gadsimtā mums būs jāsaskaras ar dubultu draudu — klimata pārmaiņām un enerģētisku nedrošību. Ja tagad, tuvākajos desmit gados, mēs pareizi neizlemsim, kā rīkoties, izmešu emisijas līmenis vēl vairāk paaugstināsies un mēs kļūsim vēl atkarīgāki no nepietiekamajām un vārīgajām naftas un gāzes piegādēm. Atbilde ir tāda: Eiropai jāuzņemas vadoša loma mazoglekļa enerģētikas revolūcijā. Ar attiecīgiem tiesību aktiem mēs automobiļiem un iekārtām varam izvirzīt tādus standartus, lai tehnika un tehnoloģijas mainītos ne vien Eiropā, bet arī aiz tās robežām. Ar ES Emisiju tirdzniecības plāna palīdzību mēs varam izveidot globālu oglekļa tirgu, kas uz Ķīnu, Indiju un Āfriku varētu novirzīt miljardus tīras enerģētikas finansēšanai.
Otrkārt, Eiropas tirgus ir pasaulē lielākais vienotais tirgus. Taču tā izveide nav pabeigta. Mums šis darbs jāpabeidz, lai santehniķiem, grāmatvežiem un arhitektiem Eiropā pārdot savus pakalpojumus būtu tikpat vienkārši kā mazumtirgotājiem preces. Mums nav jāpadodas protekcionisma spēkiem, un tā vietā Eiropai jācenšas panākt jaunu globālu tirdzniecisku vienošanos.
Treškārt, Eiropas drošību apdraud nestabilitāte ārpus tās robežām — sākot ar konfliktiem un krīžu pārņemtām valstīm un beidzot ar terorismu. Tādēļ pēc desmit gadiem stāvokļa normalizācijai Balkānos jābūt pabeigtai. Turcijai vajadzētu būt Eiropas Savienības dalībvalstij un kalpot par tiltu uz islāma pasauli. Mums būtu jādiskutē par to, kā plašāka piekļuve Eiropas vienotajam tirgum var kalpot par stabilitātes un demokrātijas veicinātāju Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, kā tas iepriekš noticis ar Austrumeiropu. Un, ja mēs turpinām rīkoties atbilstoši nesenajiem prezidenta Sarkozī priekšlikumiem, Eiropas Savienībai un NATO būtu daudz efektīvāk jāsadarbojas konfliktu risināšanā un krīzes situācijās — krīžvadībā. Tās visas ir praktiskas problēmas, ko var risināt ar sadarbību Eiropā. Eiropas Savienību sākumā iecerēja kā vēsturisku, varbūt pat poētisku iniciatīvu. Varbūt mēs esam nonākuši prozaiskākā laikmetā, kurā Eiropa izlemj, kādi būs tās pamatjautājumi, un ar tiem arī nodarbojas. Es uzskatu, ka tieši tā var vislabāk atjaunot pilsoņu uzticēšanos Eiropas projektam. Ja mēs nenovērsīsim uzmanību no būtiskajiem jautājumiem, mēs varam pierādīt, ka Eiropa ir nepieciešama. Nē, vēl vairāk, mums ir jāpierāda, ka Eiropa ir nepieciešama.