Ko darīt, kā gatavoties šīm un citām pārmaiņām? Uz šiem jautājumiem atbildes meklē Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam. Ir tapusi šī nākotnes plānošanas dokumenta pirmā redakcija, kura šo piektdien tiks apspriesta īpašā forumā. Ar stratēģijas izstrādes darba grupas vadītāju, sociālantropologu Robertu Ķīli sarunājas Dienas reportiere Līga Rozentāle.Pavasarī, kad sākāt darbu pie stratēģijas, piedāvājāt cilvēkiem izteikt viedokli un balsot par četriem iespējamiem nākotnes scenārijiem — vai visa vara ir valsts pārvaldes vai pilsoniskās sabiedrības rokās, vai valstī valda lielie uzņēmumi vai arī pakšņi*. Kuru no tiem Latvijas iedzīvotāji atbalstīja visvairāk, un kurš iestrādāts stratēģijas pirmajā redakcijā? Pirmajā vietā cilvēku aptaujā bija efektīva valsts, otrajā, mums par nelielu pārsteigumu, bija pakšņi. Veicām salīdzinājumu. Efektīvu, stipru valsti izvēlas cilvēki, kas dzīvo tur, kur, pēc ekonomiskiem parametriem, neiet tik labi. Savukārt aktīvā pilsoņa pozīciju izvēlas tur, kur cilvēki jūtas labi. Ja jums klājas drusku depresīvāk, jums ir lielāka interese par stipru valsti, bet, ja klājas labāk, tad esat vairāk gatavi ņemt lietas savās rokās. Veidojot stratēģiju, mēs ļoti nopietni rēķināmies ar šo fonu. Stratēģijā iestrādāts tandēms — pārvalde un indivīdi — un abi ir aktīvi.Pēdējais Pārskats par tautas attīstību parādīja, ka mēs daudz strādājam, bet maz izdarām. Vai stratēģijā apskatāt šo problēmu? Jā, produktivitāte ir centrālais Latvijas attīstības jautājums. Cilvēkkapitāla izmantojums Latvijā ir ļoti augsts — ļoti daudz cilvēku strādā un ilgi strādā. Tas nozīmē, ka mēs tur īpaši neko daudz vairs nevaram izdarīt, labi, vēl varam iesaistīt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, skatīties, lai neaug reģionālā nevienmērība nodarbinātībā. Bet tā mēs neradīsim risinājumu. Tai skaitā arī imigrācija nebūs risinājums. Tas būtu atkal cilvēkkapitāla izlietojuma palielinājums. Tā sāls ir, kā šo intensīvi izmantoto cilvēkkapitālu izmantot produktīvi, piemēram, skatīties, lai cilvēki nedara vienu un to pašu. Par to ir jādomā, jo tā demogrāfiskā bilde mums nemaz nav tik laba.Kā stratēģija risina straujo iedzīvotāju samazināšanos, kas mums draud? Mēs drīzāk sakām, ka depopulācija un novecošanās ir tas, ar ko mums kaut kādā veidā būs jāsamierinās. Viens no risinājumiem ir nevis izvairīties no tā, ka mēs novecojam, bet tam gatavoties. Gan ar vecuma vai aprūpes ekonomikas palīdzību, kas nozīmē, ka mēs nevis izslēdzam no darba tirgus vecākus cilvēkus, bet piesaistām, gan ar veselības aprūpi. Tas būs vājprāts ignorēt šo procesu situācijā, kad aizvietojumu nav. Bet ko var darīt, lai iedzīvotāju skaitu palielinātu? Dzimstība un imigrācija. Imigrācija ir nopietna izvēle, ko apsver Eiropā. Pret dzimstības veicināšanas procesiem darbojas lielāki sabiedrības procesi — patērētājsabiedrība, kontracepcija. Tas notiek visā pasaulē, pieaugot labklājībai, palielinās patēriņa dzīves standarts, dzīves individualizācija, brīvība pieņemt lēmumus, samazinās cilvēku skaits. Prognozes ir visai pesimistiskas — līdz 2050.gadam, dariet, ko gribat, Eiropa nespēs tikt līdz atražošanas līmenim — 2,5 bērns uz sievieti.Kādas izmaiņas jūsu izstrādātā Latvijas nākotnes stratēģija paredz izglītības jomā? Pēdējos gados pārsvarā uzmanība tiek pievērsta vidusskolas un augstskolas izglītībai. Bet, mums liekas, ka pirmām kārtām novārtā ir atstāta bērnu un skolēnu audzināšana. Cik es saprotu, Latvijai joprojām nav sākumskolas stratēģijas, mēs nemaz nezinām, ko darīsim ar bērniņiem sākumskolas klasītēs. Trūkst bērnudārzu. Tas ir pilnīgi skandāls, izejot no ilgtermiņa viedokļa. Tā ir absurda ņemšanās ap augstāko izglītību, jo, saprotiet, pieaugušiem cilvēkiem ir izvēle, ja viņi grib, viņi brauc prom un mācās citur, bet pamatskolā bērni nekur nebrauc, un mēs varam viņiem mācīt spējas, kas mums nepieciešamas. Otrām kārtām, mums izglītības sistēmā ir pamesti cilvēki, kas ir 40—50 gadu veci, kuri reiz jau mācījušies augstskolās. Tagad viņi iziet kaut kādus kursus, kas ir tāda lāpīšanās, nevis jaunu kompetenču apgūšana. Darba tirgus mainās, skaidrs, ka tas mainīsies vēl straujāk, un spējas, kas derēja pirms 15 gadiem, vairs nederēs. Valstī jāuzsver, ja jums ir 40—50 gadu, nekas vēl nav beidzies, jums jāmācās vēlreiz. Trešā lieta, ir jāsasaista izglītība ar procesiem, kas notiek apkārt. Skaidrs, ka nevajag augstskolās mācīties to, kas, skatoties no šodienas perspektīvas, ir prestižs. Kritēriji, ko prasa darba tirgus, mainās. Bet tās lietas, kas vajadzīgas valstij, piemēram, radošums, tās nu gan vajadzētu mācīt jau no agras bērnības. Izglītības sistēmas darbiniekiem būs jāsastrādājas ar pašiem cilvēkiem, kas līdzdarbosies satura veidošanā. Zinu, ka pastāv viedoklis — valstij ir jānodefinē mērķi. Bet ir jomas, kurās valsts to nevar izdarīt, un, ja tā izdarīs, būs milzīgas kļūdas. Īpaši izglītībā. Tur pārvaldei būs daudz nopietnāk jāatveras cilvēku līdzdarbībai. Runājot par publisko pārvaldi, kādai tai jābūt 2030.gadā? Publiskajai pārvaldei nāksies darīt to pašu, ko pārējai sabiedrībai, — virzīties uz inovativitātes jomu, būt atvērtiem nevis hierarhijai, bet gan vairāk eksperimentēt, būt gataviem uz ātru reakciju, daudzlīmeņu komunikāciju. Domāju, no jomām, kur atbildību varēs auzņemties paši cilvēki, publiskai pārvaldei vajadzēs atkāpties, tas nozīmē noteiktu funkciju atdošanu privātajam sektoram. Klasisks piemērs — Ekonomikas ministrija vairs neorganizēs vizītes, kad prezidents brauc kopā ar uzņēmējiem meklēt starptautiskus kontaktus. Publiskā pārvalde atkāpjas, jo pašas uzņēmēju organizācijas to var izdarīt. Arī izglītības un daudzās citās pakalpojumu jomās mēs varam prognozēt ārējo avotu izmantošanu. Lielāka smagnējāka publiskā pārvalde nav ilgtspējīga. Tas ir tikai jautājums par brīdi, kad ekonomikas saraušanās nozīmēs arī publiskās pārvaldes saraušanos. Nu, jau mēs esam līdz tam nonākuši. Taču tas, ko dara tagad, ir bīstami, jo, cērtot visiem vienādi, mēs neveicinām produktivitāti. Produktivitātes principu ieviešanai vajadzētu būt pirmajam solim, kādā veidā tiek koriģēts cilvēku skaits, funkciju daudzums un izmaksas publiskajā pārvaldē. Pētījumi rāda, ka patlaban Latvijas iedzīvotāji nākotni plāno vidēji pusotru gadu uz priekšu. Kas draud katrai mājsaimniecībai, ja tā turpinās domāt īstermiņā?
Pirmā skaidrā lieta — enerģija vairs nekad
nebūs lēta. Tas nozīmē, ka domāt, kā es varu optimizēt savu
mājsaimniecību enerģētiski, ir pati pirmā lieta. Ilgtermiņā domājot —
vai man tiešām vajag 300 kvadrātmetru? 300 kvadrātmetru ar gāzes apkuri
ir finansiāla pašnāvība. Ja cilvēki to apzinās un ir gatavi iet uz šo
risku, dzīvojiet divatā trijatā 300 kvadrātmetros.
Vēl iesmu ievērojis, ka liela daļa cilvēku, pērkot māju vai dzīvokli,
skatās, lai tas būtu tuvu darba vietai. Bet darbs nav tik stabils kā
ieķīlātais nekustamais īpašums, par ko es maksāju. Mājas ir daudz
stabilāka vienība nekā darbs, kas var mainīties dažādu iemeslu dēļ. Tas
ir viens klasisks piemērs, kurā īstermiņa domāšana noved pie
nepareiziem lēmumiem.
Mums ir jāsāk plānot arī sava naudiņa — jāsaprot, kā es nodrošināšu sevi, ja kaut kas noies šķībi ar darbu.
Jāplāno izdevumi. Piemēram, pērkot elektropreci, skatīties nevis, cik tā tobrīd maksā, bet cik tā, patērē elektrību.
Tomēr, velkot paralēles ar Nacionālo attīstības plānu, kura prioritātes
tā arī palikušas uz papīra, vai jums nav bažu, ka arī stratēģija ieguls
plauktā un netiks īstenota?
Manuprāt, lietas, kas notiek pasaulē, ir tik grūti novēršamas, ka kaut
ko nāksies darīt. Piemērs — ja mēs neko nedarām demogrāfiskā ziņā,
2010., 2011.gadā somi mums masveidā ņems nost darbspējīgos cilvēkus. Un
tas jau būs tūlīt. Tas nozīmē, ja mums nav bildes, ko darīt ilgtermiņā,
ir grūti tai brīdī uzreiz rast risinājumu. Tas veicina stratēģijas
nopietnu vērā ņemšanu.
Vai stratēģijai varētu būt arī tāds kā sargsuns — institūcija, kas to uzrauga?
Domāju, sargsuns varētu izpausties tā, ka bez šīs institūcijas akcepta
pieņemtie lēmumi, piemēram, budžets, nestrādā. Tad varētu cerēt uz to,
ka tas īstenosies. Vēl ir diskusijas par to, pie kā šo institūciju
izveidot.
* pakšņi — cilvēki grupējas ap pakalpojumu sniedzējiem, proti, katrs
iedzīvotājs pats izvēlas, kā tērēt savu nodokļu naudu un pie kura
pakalpojumu sniedzēja doties