No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka pašlaik Eiropā lielākoties tiek debatēts par politisko un ekonomisko integrāciju — cik tālu nacionālajām valstīm būtu jāiet resursu un suverēnās varas apvienošanā Eiropas Savienībā (ES). Taču zem virskārtas īsto spriedzi rada imigrācija un bažas, ka ne vietējās izcelsmes — gan balto, gan nebalto — cilvēku pieplūdums apdraud nacionālās "kultūras".
Imigrācijas temps Eiropā tagad ir augstāks nekā ASV, un ik gadu Eiropā oficiāli ierodas gandrīz divi miljoni cilvēku līdz ar nezināmu skaitu nelegālo imigrantu. Pēc ES statistikas aģentūras Eurostat viskonservatīvākajām aplēsēm, jaunpienācēju kopskaits no mūsu dienām līdz 2050.gadam sasniegs 40 miljonus. Šāds pieplūdums nenovēršami nodrošinās Eiropas jau tagad skaļi protestējošajiem ultralabējiem politiķiem vēl lielāku atbalstu.
Aizvien pieaugošās rasu spriedzes rēgs ir gana satraucošs. Taču tas ir tikai viens aspekts Eiropas steidzamajā nepieciešamībā ievest cilvēkus no Āfrikas un Āzijas. Eiropieši arī redzēs, kā sabrūk viņu labklājības valstis un sociālās nodrošināšanas sistēmas; lolotais pensiju, veselības aprūpes un bezdarbnieka pabalstu "Eiropas modelis" riskē tikt aizstāts ar nicināto un bailes iedvesošo "amerikāņu modeli". Nav jāatgādina, ka tas nav tāpēc, ka eiropieši alktu pēc Amerikas mazāk lutinošajiem sociālajiem apstākļiem, bet gan tāpēc, ka tas ir vienīgais veids, kā Eiropas valdības spēs noturēties virs ūdens finansiāli.
Galvenais visu šo notikumu cēlonis ir iedzīvotāju skaita samazināšanās Eiropā. "Demogrāfiskā bumba ar laika degli", par kuru ekonomikas analītiķi diskutē desmit un vairāk gadu, tagad sprāgst. Rezultāts ir plaši izplatītais darbaspēka deficīts daudzās ES valstīs, kur satraucoši samazinās darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju daļa, kuras nodokļi apmaksā pelnītā atpūtā aizgājušo pensijas un veselības aprūpi. Daudzas valstis pašas saasinājušas šo problēmu, veicinādamas priekšlaicīgu aiziešanu pensijā vai — kā Francijā — ieviesdamas tādus darbavietu radīšanas universāllīdzekļus kā 35 stundu darba nedēļa.
Aptuveni viena trešdaļa strādājošo vīriešu Eiropā beidz strādāt drīz pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas. Tas līdz ar divām paaudzēm, kuru laikā dzimstība Eiropā noslīdēja krietni zem rādītāja "divi bērni katram pārim", un ar to, ko Eiropas Komisija raksturo kā "iespaidīgu" mūža ilguma palielināšanos, nozīmē, ka 2050.gadā par katru pensionāru gādās nevis četri, bet gan vairs tikai divi strādājošie.
Īsi sakot, Eiropas politikas veidotāji ir nonākuši neiespējamā situācijā. Politiskajā domāšanā lielākajā daļā ES valstu centrālo vietu joprojām ieņem bezdarbs kā galvenais ļaunums, kas jāārstē, turpretim reālais drauds ir aizvien lielākais cilvēku deficīts brīvo darbavietu aizpildīšanai. Eiropas Komisija ir brīdinājusi, ka tas palēninās iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu. Kā uzskata Komisijas ģenerāldirektors ekonomikas un finanšu jautājumos Klauss Reglings, Eiropas strādājošo iedzīvotāju skaits ir tiktāl samazinājies, ka pēc 2010.gada maksimālais ikgadējais ekonomiskais pieaugums Rietumeiropā no vidēji 2,3% pēdējos gados noslīdēs līdz 1,8%, bet no 2030.gada — līdz tikai 1,3%.
Šāda mēroga ekonomiskai stagnācijai var būt satraucošas sekas, jo tā nozīmē, ka ieņēmumu no nodokļiem kļūs aizvien mazāk, lai finansētu reformu projektus un investīcijas infrastruktūrā, ko Eiropai tik ļoti vajag, lai atgūtu ražīgumu un konkurētspēju augsto tehnoloģiju jomā. Ja perspektīvas izskatās sliktas Rietumeiropai, tās ir vēl sliktākas ES bijušajām komunistiskajām jaunpienācējām, kuru demogrāfiskās tendences nozīmē, ka vidējais potenciālais pieaugums strauji kritīsies no pašreizējiem veselīgajiem 4,3% gadā līdz tikai 0,9% pēc 2030.gada.
Liela daļa Eiropas jau tagad cieš no slikti funkcionējošā darbaspēka tirgus, kurā darba meklētāji un nākamie darba devēji nevar atrast vai neatradīs cits citu. Augstais bezdarba līmenis jauniešu vidū līdz ar Eiropas aizvien mazāko skolu beidzēju skaitu jau tagad iznīcina imigrācijas pozitīvo ietekmi. Šeit, Briselē, kur vienu ceturtdaļu iedzīvotāju veido imigranti, lielākoties no Ziemeļāfrikas, viesnīcas un restorāni nesen avārijas kārtībā sāka vervēt darbiniekus ar interneta starpniecību, lai cīnītos ar aizvien lielāko personāla deficītu. Darbaspēka krīze pat vēl akūtāka ir sektoros, kuros nepieciešamas labākas iemaņas un kvalifikācija.
Tāpat kā ASV, Eiropas ar darbaspēku saistītās grūtības izceļ Indijas un Ķīnas augšupeja. Kā eiropiešiem, un mazākā mērā amerikāņiem, izdosies saglabāt savu augsto dzīves līmeni, var tikai minēt. Taču Eiropas problēma ir lielāka, jo tās politiķi nezina, kā tikt galā ar spriedzes pilnajiem rasu, reliģijas un etniskās piederības jautājumiem sabiedrībās, kuras, šķiet, apņēmušās joprojām turēties pie pagātnes.u
* Žils Merits ir Briselē bāzētās analītiķu grupas Friends of Europe ģenerālsekretārs un politiskā žurnāla Europe"s World redaktors
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate/Europe"s World