Trūkstot starptautiskās konkurences noteikumiem, tirdzniecības aizsardzība ir otrā labākā iespēja, lai nepieļautu plēsonīgu cenu noteikšanu un citas pret konkurenci vērstas darbības.
Visplašāk lietotais instruments ir antidempinga nodevas, kuru mērķis ir iegrožot kompānijas, kuru rīcība ir vērsta pret konkurenci. Taču, palielinot tarifus, ceļas arī cenas, kas bieži vien nozīmē labklājības zaudējumu sabiedrībai kopumā. Šo faktu jau sen ignorē firmas, kuras cenšas aizsargāt tirdzniecību. Tomēr jaunums ir tas, ka firmas pašas var arī negūt labumu no tirdzniecības aizsardzības.
Pats vārds "aizsardzība" rada priekšstatu par nacionālu valsti, kura komerciāli saistīta ar pārējo pasauli tikai ar tradicionālās tirdzniecības starpniecību. Šādai valstij jebkurš imports būtu īstas ārvalstu preces, un tās tirdzniecības aizsardzība tādējādi būtu vērsta tikai pret ārvalstu interesēm.
Taču mūsdienu globalizētajā pasaulē tas tā nav. Kaut arī mums joprojām ir tradicionālā tirdzniecība, mums ir arī tiešās ārvalstu investīcijas, ārzonas un ārpakalpojumu piesaistīšana. Mums ir globālas piegādes līnijas, kurās preces tiek izstrādātas vienā valstī, izgatavotas otrā un saliktas kopā trešajā. Kapitāls, zināšanas un pieredze plūst pāri robežām, tā ka divpusējās tirdzniecības plūsmas ir nomainījis sarežģīts starptautisko komerciālo attiecību tīkls.
Tam ir būtisks iespaids uz tirdzniecības aizsardzību. Ja jūsu mobilais telefons ir samontēts Indijā, bet izstrādāts un konstruēts Somijā, vai tas ir Indijas vai Somijas produkts? Kad Eiropas korporācijas izmanto ārpakalpojumus darbietilpīgai ražošanai valstīs ar zemām izmaksām, bet atstāj pārējo ražošanas procesu Eiropā, tās lielā mērā sarežģī darbu ikvienam, kurš mēģina novērtēt tirdzniecības aizsardzības ekonomiskos aspektus.
Antidempinga pasākuma vēršana pret ražotāju Āzijā var nodarīt lielāko daļu kaitējuma Eiropas ražotājam. Tā tas notika 2006.gada oktobra antidempinga akcijā pret ādas apaviem, kad Eiropas Savienība nolēma noteikt antidempinga tarifus Ķīnai un Vjetnamai. Zviedrijas Nacionālā tirdzniecības valde veica atsevišķu gadījumu izpēti pieciem Eiropas apavu ražotājiem dažādās valstīs un tirgus segmentos, lai noteiktu, kur viņu ražošanas procesā tika radīta pievienotā vērtība.
Kaut arī apavi tika ražoti Ķīnā un Vjetnamā, tie tika modelēti, izstrādāti un realizēti Eiropā. Šis lielākoties nemateriālais ražošanas process pirms un pēc fiziskās izgatavošanas dažreiz veidoja 80 procentus no pievienotās vērtības. Citiem vārdiem sakot, apavi no Ķīnas par 80 procentiem bija Eiropā ražoti! Lētākiem apaviem, kuros ražošanas procesa nemateriālajās daļās bija ieguldītas mazākas summas, šis rādītājs nebija tik augsts, taču tomēr pārsniedza 50 procentus. Tādējādi Eiropas Savienības noteiktie antidempinga pasākumi netīši deva triecienu Eiropas kompānijām.
Sektoriem ar lielāku cilvēku kapitāla saturu — piemēram, elektroniskām patēriņa precēm — ir daudz augstākas pētījumu un attīstības izmaksas nekā apavu sektoram, tāpēc šo preču ražošana uz konveijera valstīs ar zemām izmaksām droši vien nav ļoti dārga salīdzinājumā ar pētījumiem un attīstību, un citām nemateriālajām izmaksām.
Modernākām precēm ES pievienotā vērtība (ja ražošanas procesa nemateriālā daļa tiek veikta Eiropā) ir diezgan augsta. Tirdzniecības aizsardzības pasākumu vēršana pret šādām precēm, pat ja tā ir juridiski pamatota, var radīt problēmas globalizētajām Eiropas kompānijām.
Daudzi apgalvo, ka šīs problēmas ir cena, kas jāmaksā, lai garantētu, ka kompānijas neveic pret konkurenci vērstas darbības vai nesaņem tirdzniecību kropļojošas subsīdijas.
Taču, pat ja šie pasākumi darbotos, kā tas iecerēts, lielākā daļa tirdzniecības aizsardzības pasākumu acīmredzot netiek vērsta pret konkurencei kaitīgu biznesa praksi. Izšķirošais faktors aiz tirdzniecības aizsardzības biežāk ir protekcionisma politika. Antidempinga pasākumi bieži vien tiek izmantoti pret izstrādājumiem, kuri vienkārši ir tik lēti, ka tie rada draudus Eiropas ražotājiem, pat ja tā nav nekas vairāk, kā tikai godīga konkurence.
Tas liek pašos pamatos kritizēt Eiropas tirdzniecības aizsardzības mehānismus. Starptautiskā tirdzniecība pēc definīcijas ir konkurence starp kompānijām uz nelīdzena spēles laukuma.
Dažām kompānijām ir vieglāk pieejams kapitāls, turpretim to konkurentiem nav pieejams finansējums ar mērenām procentlikmēm. Dažām ir lieliska infrastruktūra, bet to starptautiskajiem konkurentiem jāsamierinās ar pastāvīgiem elektroenerģijas piegādes pārtraukumiem. Dažām jāmaksā augsti nodokļi, turpretim citas darbojas no "nodokļu paradīzēm". Dažām ir viegli atrast augstākās raudzes inženierus, turpretim citām ir pa pilnam lēta darbaspēka.
Radīt pilnīgi līdzenu spēles laukumu tirdzniecībā nav iespējams. Tomēr daudzi politiķi un biznesa līderi galveno uzmanību veltī atšķirībām, kuras viņiem nepatīk un kuras viņi vēlētos "nolīdzināt". Patiesībā viņiem nepatīk pati konkurence, un viņi pret to cīnās, izmantodami instrumentu, kurš var nodarīt pat lielāku kaitējumu viņiem pašiem.u
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate